Mašīnā Ilgvars viņai ielēja karstu tēju no termosa. Pēc piecām minūtēm vecā kundze bija nedaudz atguvusies un pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras. Sieviete pastāstīja Ilgvaram, ka jūtas tik vientuļa un ka dzīve viņai šķiet bezjēdzīga, tāpēc nolēmusi nomirt pie savas meitas kapa pieminekļa.
– Bet banknote, ko jūs man iedevāt, ir viltojums. Tagad brauksim uz policiju, lai tiktu skaidrībā, paziņoja Ilgvars.
– Tikai ne uz policiju! Tā mani aizvedīs atpakaļ uz pansionātu, bet es nespēju tur atrasties, tur ir šausmīgi. Tāpēc arī no turienes aizbēgu. Labāk atstāj mani šeit. Es gribu mirt blakus savai meitai, savām asinīm! kliedza večiņa.
Viņa apgalvoja, ka neesot gribējusi apkrāpt Ilgvaru – viņa domājusi, ka nauda ir īsta, jo viņai to iedevis pansionāta vadītājs.
Tad viņa iebāza roku jakas iekškabatā un izvilka sudraba ķēdīti ar kulonu eņģeļa formā.
– Šī rota piederēja manai meitai Nellijai. Es viņai to uzdāvināju vidusskolas izlaidumā. Atradu to pēc viņas nāves. Kāda jēga tagad man to paturēt? Ņemiet jūs, teica sirmgalve, sniedzot ķēdīti Ilgvaram.
Vīrietis sajuta krūtīs dīvainu saviļņojumu. Viņš saprata, ka večiņa nav nekāda krāpniece, bet vienkārši nelaimīgs un izmantots cilvēks, kas skumst par meitas zaudējumu. Sarunas gaitā noskaidrojās, ka večiņas meita kopā ar vīru pirms vairākiem gadiem gājusi bojā autoavārijā.
Ilgvars kādu brīdi domāja, kā rīkoties. Tad viņš teica vecenītei: “Vedīšu jūs pie sevis uz mājām. Atpūtīsieties un nomierināsieties. Bet no rīta izdomāsim, kam sūdzēties par sliktajiem apstākļiem pansionātā”.
Vīrietis nolēma – kamēr tantiņai netiks atrasts labs veco ļaužu nams, viņa padzīvos pie viņa.
Kad sieva ieraudzīja Ilgvaru ienākam mājoklī kopā ar vecenīti, viņa gandrīz vai zaudēja valodu. Tā tikai viņiem vēl trūka – bomzīga izskata sirmgalve!
– Tātad tu gribi, lai viņa pie mums dzīvotu? sašutusi bija Sandra.
– Neilgi, kamēr policija tiks galā. Nu, žēl vecmāmuļas, atbildēja Ilgvars.
– Nu labi, lai pārnakšņo pie mums. No rīta domāsim, pauda Sandra.
Viņa izgāja priekšnamā un sacīja vecenītei, lai novelk virsdrēbes un nāk uz virtuvi dzert tēju.
– Tante Valentīna, tā esat jūs? pēkšņi iesaucās Sandra un metās apskaut veco sievieti.
Izrādījās, ka Valentīnas kundze ir no tā paša ciema, kur savulaik dzīvoja Sandra. Viņa bija Sandras vecāku kaimiņiene.
Pēc tam, kad Vaļas tante bija devusies pie miera, Sandra piezvanīja vecākiem uz ciemu. Uzzinot, ko nācies pārdzīvot nabaga večiņai, viņi teica, lai Ilgvars ved viņu uz ciemu. Lai gan Valentīnas mājai jau sen ir citi īpašnieki, pēc viņu teiktā, ciemā esot vairākas tukšas mājas, no kurām vienu līdz vasarai Valentīnas vajadzībām varētu labiekārtot ar ciema ļaužu palīdzību.
No rīta Sandra pastāstīja par vecāku priekšlikumu Vaļas tantei – viņa padomāja un piekrita!
Ilgvars aizveda viņu uz ciemu, bet pa ceļam piestāja policijā, kur Valentīna sīki izstāstīja to, kas notiek pansionātā, kurā viņa mitinājās. Pēc kāda laika šajā iestādē varas iestādes sāka vērienīgu izmeklēšanu – tika atklāti daudzi pārkāpumi un noziegumi.
Izmeklēšanā pat izdevās noskaidrot, ka iestādes direktors nodarbojies ar viltotas naudas noietu, apmānot vecos ļaudis un iesmērējot viņiem neīstas banknotes. Ļaunprātis tika iesēdināts cietumā, bet pansionāta personāls pilnībā nomainījās. Tagad iestādes iemītnieki izbauda lielisku aprūpi un ir priecīgi vada savas dienas.
Tikai Vaļas tante tik un tā tur vairs neatgriezīsies, viņai ļoti labi klājas dzimtajā ciemā.
Savukārt Ilgvara dzīvē beidzot noslēdzās melnā svītra. Reiz viņš veda savā auto vīrieti, kurš bija veiksmīgs uzņēmējs. Viņam iepatikās Ilgvara braukšanas stils un uzvedība uz ceļa, tāpēc viņš piedāvāja autovadītājam kļūt par viņa personīgo šoferi. Alga bija trīs reizes lielāka nekā iepriekšējā darba vietā. Ilgvars, protams, piekrita.
Viss vīrieša dzīvē sakārtojās – gan ar sievu saticīgi dzīvo, gan bērniņu gaida nākam pasaulē.
Jā, patiešām ikviena melnā svītra dzīve reiz beidzas. Galvenais sliktos dzīves periodos nevainot visu pasauli un saglabāt atvērtu sirdi – tad liktenis noteikti tev uzsmaidīs!