Neviens nevarēja iedomāties ka ar Rolandu kaut kas tāds notiks. Nezināmu iemeslu dēļ viņa sekretāre Nelija pameta darbu un pārcēlās uz citu pilsētu īsi pirms notikušā. Viņa piedalījās Rolanda aizvadīšanā un mēģināja atbalstīt Janu.
Pēc vairākām dienām pie jaunietes ieradās notāre, kura teica, ka tēvs viņai novēlējis māju kādā nomaļā ciematā.
– Bet kā ar uzņēmumu? Galu galā tētim bija bizness. Kas tagad ar to notiks? Jana jautāja viesei.
– Mēs zinām tikai vienu: Rolanda kungs pirms došanās viņsaulē pārdeva uzņēmumu un ieņēmumus pārskaitīja kādam cilvēkam, atbildēja notāre.
Jana nopūtās.
– Tātad man tagad ir jādodas prom no šejienes? jaunā sieviete vaicāja.
– Jā, jo arī šī māja tagad pieder citai personai, skaidroja notāre.
Jana bija neizpratnē. Ko viņas tētis bija izdarījis? Kam viņš traucēja? Kāpēc viņš kādam atdeva visus līdzekļus un meitu aizsūtīja uz ciemu? Šie jautājumi jaunajai dāmai nedeva mieru.
Vienīgais, kam Jana varēja uzticēties, bija Nellija. Pastāstījusi par aizbraukšanu, jauniete paņēma vajadzīgās mantas, mājdzīvniekus un devās uz norādīto adresi.
– Esam ieradušies! sacīja taksists, pagriezies pret meiteni.
Izkāpjot no mašīnas, Jana bija pārsteigta no redzētā. Šī māja izskatījās biedējoša. Acīmredzot neviens šeit ilgu laiku nekādus remontdarbus nebija veicis vai vispār šeit nav dzīvojis. Jaunā sieviete ienesa pagalmā savus mājdzīvniekus un koferus. Bet zāle bija nomīdīta, it kā pirms stundas pa to būtu staigājis cilvēks.
– Tas ir dīvaini, varbūt es nonācu nepareizā vietā? Jana pie sevis nolēma, uzmanīgi skatoties apkārt.
Tad viņa beidzot uzdrošinājās uzkāpt uz lieveņa un atvērt smagās koka durvis. Mājā garšīgi smaržoja pēc ceptiem kartupeļiem. Kāds saimniekoja virtuvē. Tad Jana strauji atvēra otrās durvis un sastinga. Tās acis skatījās uz viņu tā, ka Jana ieknieba sev rokā. Nē, tas nebija sapnis. Viss tiešām notika īstenībā!
– Tēti?! Jana iesaucās un pakrita…
Pēc maza brīža jaunā sieviete atjēdzās un ieraudzīja, ka tēvs vicina dvieli virs viņas galvas.
– Tēt, vai esi pārliecināts, ka es nesapņoju? Jana nebeidza brīnīties, berzējot acis.
– Tieši tā, mana meitene. Tu nesapņo, Rolands atbildēja.
Pusdienu laikā viņš pastāstīja, ka viņu vajājuši biznesa konkurenti. Rolands bija spiests izdomāt šo neparasto plānu, lai izvairītos no daudz, daudz nopietnākām problēmām/ īstām “atvadām” un saglabātu visus savus ietaupījumus. Viņš pārdeva uzņēmumu pats sev, bet nauda tagad glabājās pie viņa.
– Bet tava automašīna un atrastais cilvēks? Meita joprojām bija neizpratnē.
– Nē, meita. Tur viss tur nokārtots! Viņi man noticēja. Protams, es viņiem iedevu diezgan daudz naudas.
Jana paslavēja tēvu par viltīgo inscenēšanu. Viņa gribēja zināt, kur abi turpmāk dzīvos, un tēvs atbildēja, ka pagaidām būs jāmitinās šajā mājā.
Vakarā tēvs un meita devās pie miera, bet agri no rīta kāds pieklauvēja pie durvīm.
Izberzēdams acis, Rolands noelsās. Uz sliekšņa stāvēja Nellija un izbrīnā skatījās uz savu bijušo priekšnieku.
Tu?! Bet kā… viņa apmulsusi jautāja.
Nu tā. Tagad mana dzīvesvieta ir šeit, teica vīrietis.
Jana bija sajūsmā. Viņa jau sen bija sapņojusi, lai tētis atrastu sev dzīvesbiedri, un pieticīgā Nellija bija diezgan piemērota sievas lomai.
Tā viņiem trim sākās viņu dzīve ciematā. Viņi izveidoja savu saimniecību, un drīz visiem ciemata iedzīvotājiem bija iespēja iegūt darbu pie Rolanda. Nellija kļuva par viņa sievu un palīdzēja vīram it visā.
Jana atvēra dzīvnieku patversmi un sāka strādāt par veterinārārsti. Savus mājdzīvniekus pie Janas veda no visa rajona. Tik gādīgu veterinārārstu cilvēki sen nebija redzējuši. Kaimiņu ciemu iedzīvotāji pat apskauda vietējos ļaudis, jo viņu vidū bija brīnum speciālists.
Jana bija ļoti laimīga, dzīvojot ciematā blakus cilvēkiem, kas viņai ir dārgi. Reiz viņa pat iedomāties nespēja, ka atkal satiks savu tēvu, bet tagad dzīve viņai deva arī māti. Lai gan, protams, neviens īsti nevarēja aizstāt viņas pašas māti, kuras piemiņu Jana saglabāja visu mūžu.
Vai tev patika šis aizkustinošais stāsts? Priecāsies, ja padalīsies savās emocijās komentāros!