Redīsi parasti izaug ātrāk par citiem dārzeņiem un nereti dod ražu pat pāris reizes sezonā. Pēc uztura un dziednieciskajām īpašībām redīsi ļoti līdzinās rutkiem.
Redīsos ir ogļhidrāti, olbaltumi, organiskās skābes, fermenti, šķiedrvielas, C, B1, B2, PP vitamīni. Tie ir bagāti arī ar viegli asimilējamiem kālija, kalcija, dzelzs un magnija sāļiem. Redīsi rosina apetīti, uzlabo kuņģa-zarnu trakta darbību, rosina vielmaiņu procesus.
Silīcija satura ziņā visu citu dārzeņu vidū redīsi ieņem otro vietu tūlīt aiz topinambūra, bet silīcijs, kā zināms, stiprina asinsvadus. Kad asinsvadu sieniņās silīcija ir pietiekami, tas bremzē holesterīna nogulsnēšanos un pangu veidošanos. Redīss spēj saistīt holesterīnu un vielmaiņas procesu toksiskos produktus un izvadīt tos no organisma.
Himalajos dzīvojošie mūki redīsus regulāri ēd jau no agra pavasara, jo uzskata, ka tie veicina organisma attīrīšanos no kaitīgajām gļotām, kas ziemas laikā uzkrājušās gremošanas sistēmā. Redīsus mēdz dēvēt arī par sinepju plāksteri organisma iekšienei, jo tie paaugstina imunitāti un locītavu kustīgumu.
Dziedniecībā redīsus mēdz lietot arī ārīgi kā kairinošu un pretiekaisuma līdzekli. Piemēram, svaigi sarīvētu redīsu putriņas kompresi liek pie sāpošajām vietām radikulīta un artrīta gadījumos.
Uzturā redīsus ieteicams iekļaut, ja ir liekais svars, “slinks” zarnu trakts, ateroskleroze, hipertonija. Kaloriju sakņaugā ir maz. Redīsu salātiem ar krējumu vai augu eļļu piemīt mērena žulti dzenoša, prettūskas, ēstgribu un zarnu peristaltiku rosinoša iedarbība.
Salīdzinājumā ar pārējiem dārzeņiem, redīsu izmantošana dziedniecībā ne ar ko būtisku neatšķiras. Piemēram, radikulīta un neiralģijas gadījumā sāpes var mazināt, pieliekot problemātiskajām vietām rīvētu redīsu kompresi.
Saaukstēšanās gadījumos ieteicama redīsu sula kombinācijās ar sīpolu sulu un medu.
Redīsus nedrīkst lietot, ja ir kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla, gastrīts, enterokolīts, aknu un nieru kaites, vielmaiņas traucējumi (podagra).
Tiem, kam ārsts ieteicis ievērot diētisku uzturu, vēlamāk priekšroku dot dažiem baltas krāsas redīsiem, jo tajos nav antociānu – pigmentu, kas dārzenim piešķir sarkano krāsu un kas ne vienmēr viegli uzsūcas.