Tatjana ar grūtībām piecēlās un devās pie loga. Ārā bija agrs pavasaris, sniega nebija, bet nebija arī zaļas zāles. Zem loga bija peļķe.
Tālrunis atkal iezvanījās. Viņa negribēja nevienu uzklausīt, un Tatjana pat neskatījās, lai redzētu, kas zvana. Kāda tam bija nozīme? Kāpēc viņai kāds būtu vajadzīgs? Viņai neviens nebija vajadzīgs. Viņa piegāja pie krēsla un apsēdās. Viņa domāja par Arti. Te viņa bija gaidījusi piedāvājumu… Bet kāpēc tas bija noticis? Kāpēc viņš trīs gadus teica, ka mīl viņu, bet apprecējās ar kādu citu? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?
Viņa nespēja iedomāties neko citu. Tas ir viss.
Viņa sēdēja krēslā līdz vakaram, ignorējot telefona zvanus, viņa tos vienkārši nedzirdēja. Kādi pīrāgi varētu būt? Kāda tīrīšana, ja negribas dzīvot?
Tatjana nepievērsa uzmanību arī durvju zvanam. Viņa negribēja celties, un viņai negribējās neko darīt. Taču zvani nebeidzās, tie bija bezgalīgi, un tad atskanēja skaļa klauvēšana pie durvīm un Arta balss:
– Taņa! Kas ar tevi ir? Atver! Vai arī es ielauzīšos.
“Ko vēl viņš grib? Vai ir vēl kaut kas, ko viņš nav teicis? Man ir jāatver. Viņš izlauzīs durvis.”
Viņa ar grūtībām piecēlās un devās pie durvīm. Atvērusi durvis, viņa ieraudzīja Arti ar milzīgu rožu pušķi.
– Mīļā, tu mani pārbiedēji! Tu neatbildēji uz telefona zvanu, tu neatvēri durvis. Es biju ļoti nobijies, – teica Artis un pasniedza viņai ziedus.
– Es tās neņemšu! Es no tevis neko negribu! Atnes viņai tos! Tai, kuru tu gatavojies precēt, – Tatjana atgrūda Arta roku un ziedus neņēma.
– Taņa! Mana mīļā! Es jokoju! Tu aizmirsi, šodien ir Pirmais aprīlis!
Tatjana sāka smieties histēriskos smieklos. Viņa nespēja beigt smieties.
– Kā tu varēji aizmirst? – Artis brīnījās, – es tevi tik labi apmānīju! Tu man noticēji! Mana muļķīgā meitene! Es tevi mīlu, un man neviena cita nav vajadzīga!
– Tu mani mīli? Tev nav man nekas jāstāsta par mīlestību. Es tevi nemīlu! – teica Tatjana un uzreiz sajuta, ka viņa viņu patiešām nemīl. Tieši tā! Vienreiz, un nekādas mīlestības! Tas viss, tas viss!
– Tagad dodies prom! Es tevi negribu! Un paņem savas puķes atpakaļ, citādi es tās izmetīšu atkritumu tvertnē!
Artis veica vairākus veltīgus mēģinājumus samierināties, bet Tatjana viņu nesaprata. Viņa atvēra durvis un burtiski izstūma viņu no dzīvokļa. Tad viņa pienāca klāt, paņēma ziedus un gribēja tos mest viņam pakaļ, bet laikus apstājās: “Tā nav puķu vaina,” viņa nodomāja un ielika tos lielā vāzē.
Aprīļa joku diena nav attaisnojums šādiem jokiem.