Piegāju pie letes un sāku gaidīt, kad pienāks bārmenis. Bet pagāja laiks, un neviens pie manis nenāca. Saraucot pieri, nolēmu pievērst sev uzmanību:
– Hei, bārmen?! – Nedaudz pacēlusi balsi, uzsaucu puisim, kurš stāvēja ar muguru pret mani.
Pagāja minūte, divas, nekas nenotika.
Es saraucu pieri vēl vairāk, nesaprotot, kāpēc mani ignorē. Es neprasu neko neiespējamu, tikai vēlos, lai man kaut ko ielej.
Nevēlēdamās ilgāk gaidīt, nenoturējos, un, nedaudz piecēlusies, pakāros pār bāra leti. Mazliet noliecos pār to, lai pietuvotos bārmenim. Pastiepu roku, pieskāros puiša plecam un jautāju:
– Vai jūs varētu mani apkalpot?
Puisis asi pagriezās, mēs saskatījāmies un viņa pelēkajās acīs bija redzams pārsteigums. Augsti vaigu kauli, nelieli rugāji, biezas uzacis, plānas lūpas, blondi mati, kas atķemmēti atpakaļ. Īsts skaistulis!
Skatoties uz puisi, es sapratu divas lietas: pirmkārt, viņš noteikti nav bārmenis, otrkārt, es esmu pazudusi!
– Ar lielāko prieku! – puisis atbildēja un pasmaidīja.
***
Kā es negribēju pamosties! Taču mobilā telefona nemitīgā zvanīšana man nedeva iespēju atpūsties. Nolādējot abonenta neatlaidību, kurš tik ļoti centās mani sazvanīt, piecēlos, uzreiz satvēru galvu un sāpīgi ievaidējos. Acīmredzot, vakar pārāk daudz “uzņēmu uz krūts”.
Paķērusi telefonu no naktsskapīša, es beidzot atbildēju uz zvanu, pieliku mobilo telefonu pie auss un izdzirdēju draudzenes spalgo saucienu: Sintij, sasodīts!
– Katrīna, kāpēc tu tā kliedz? – jautāju draudzenei, kad viņas vārdu plūsma nedaudz aprima.
– Un tu vēl jautā?! – Katrīna atkal paaugstināja balsi. Ja es tagad būtu blakus, es tevi kārtīgi iekaustītu. Bet, tā kā man nav ne jausmas, kur tur atrodies, pagaidām tas ir viss, ko varu atļauties! Kur tu vakar biji? Es pārmeklēju visu klubu! Sākumā domāju, ka esi devusies mājās, bet, kad Juris man piezvanīja un jautāja, vai es zinu, kur tu esi, man palika bail! Es pat gribēju izsaukt Pol***ju!
Es saraucu pieri, nesapratot, par ko viņa runā. Vai tad mēs kopā ar viņu vakar neizgājām no kluba? Turpinot auklēt savu smago galvu, es lēnām sāku aplūkot istabu, kurā atrados.
Ar katru minūti arvien skaidrāk jutu, kā bailes sažņaudz manu ķermeni. Nepazīstama grezna telpa gaišās krāsās. Neviens, ko es pazīstu, nedzīvo tik šiki! Nemaz nerunājot par Katrīnu!
Milzīga gulta, kas aizņem gandrīz visu istabu, kurā sēžu. Nolaižot skatienu, atklāju, ka man nekā nav mugurā! Pavisam nekā! Pat apakšveļas! Un tieši tad manā galvā sāka uzvirmot pirmās atmiņas par to, kā es vakar pametu klubu, pareizāk sakot, ar ko.
Tas bija tas pats izskatīgais puisis, kuru es noturēju par bārmeni. Tomēr varbūt viņš arī bija bārmenis, spriežot pēc tā, cik veikli viņš pagatavoja kokteili. Es neapstājos tikai pie viena kokteiļa! Vai tad es varēju? Viņš runāja ar mani tik jauki. Es pat nepamanīju, kā viņam visu izstāstīju! Un par ķēmu līgavaini un nodevēju māsu.
Atcerējos, kā viņš man ieteica atriebties līgavainim. Bet ko man tagad darīt? Vai tiešām tagad esmu pievilcīgā puiša mājoklī?
– Sasodīts, – es izmisīgi ievaidējos, juzdama, ka mani pārņem milzīgs kauns.
– Sintij ?! – draudzene mani mazliet piesardzīgi uzrunāja. – Vai tev tur viss normāli?
– Jā, – es atbildēju un pirms klausules nolikšanas teicu: Es tev pārzvanīšu.
Šī bija pirmā reize, kad rīkojos tik neapdomīgi, un tagad nezinu, kā rīkoties šādā situācijā. Varbūt klusi sakravāt mantas un pēc iespējas nemanāmi doties prom? Vai arī man vajadzētu pagaidīt puisi? Vai labāk to nedarīt?
Ja Katrīna būtu manā vietā, viņa ātri izdomātu izeju.
Tieši tā! Katrīna! Viņa varēs pateikt, kā pareizi rīkoties!
Paķērusi telefonu, saraucu pieri, ieraugot vairākus desmitus neatbildētu zvanu. Labi draudzene, es saprotu, kāpēc viņa zvanīja – bija noraizējusies. Mamma, arī šeit viss ir skaidrs, viņa uztraucās, jo es neierados mājās. Bet Juris?! Ko šis mērglis no manis gribēja?
Nez kāpēc, skatoties uz zvanītāja vārdu, es arvien vairāk izjutu dusmas. Atcerējos, kā es viņus atradu mūsu gultā! Kā māsa viņu bija apķērusi, un Juris viņu glāstīja. Un kā viņš vēlāk aizstāvēja viņu un aizbildinājās, pat nemēģinot atvainoties!
Un nez kāpēc dusmas uz bijušo noplaka. Es vairs nejutu bailes un apjukumu. Tā vietā mani pārņēma atvieglojums.
Tomēr šim skaistajam vīrietim bija taisnība. Nevajag uzķerties uz tādiem ķēmiem kā Juris, jo apkārt ir daudzi normāli puiši.
Nolēmu draudzenei tomēr nezvanīt. Noliku telefonu un izkāpu no gultas. Savācu mantas un saģērbos. Šajā procesā es sapratu, ka esmu viesnīcas numurā. Viena. Kas nevarēja nepriecēt. Jo man nebija ne jausmas, kā es varētu skatīties puiša acīs pēc tā, kas notika starp mums!
Kad gāju pēc telefona, pamanīju uz naktsskapīša vairākus liela nomināla banknotes un mazu zīmīti. Trīcošām rokās paņēmu papīra lapiņu un izlasīju šādas rindas:
“Paldies par brīnišķīgo nakti! P.s. Nevajag uzticēties pirmajam sastaptajam cilvēkam, pat ja viņš ir neticami pievilcīgs”.