Pēc 27 laulības gadiem vīrs ierosināja padzīvot atsevišķi trīs nedēļas – es piekritu, pat nenojaušot, kā viss beigsies

Balss bija mierīga, pat pārāk. Viņš nerunāja par to, ka būtu žēl, un necentās mani aicināt atpakaļ. Viņš runāja kā cilvēks, kas visu sen izlēmis. Izrādījās, viņam jau bija cita sieviete. Viņi bija kopā vairākus mēnešus. Šis “atsevišķi” bija tikai veids, kā sagatavot mani jaunumiem.

Man bija grūti to klausīties, bet vēl grūtāk – saprast, ka visu šo laiku dzīvoju ilūzijā, kamēr viņš jau bija devies tālāk.

Pirmās nedēļas pēc atklāsmes bija grūtas. Es atvēru dienasgrāmatu un rakstīju visu ko sajutu. Sāku vairāk staigāt, satiku sen neredzētas draudzenes. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem pajautāju sev: ko gribu es? Nevis kāda “sieva” vai “mamma”, bet es pati kā sieviete. Atbilde nebija viegla, bet tā atnāca: es gribu būt sev un justies brīva.Pagāja mēneši. Es iemācījos dzīvot viena. Nepagaidīt viņa zvanu, necerēt uz brīnumu.

Un ziniet – kļuva vieglāk. Es neesmu pateicīga par to, kas notika, bet esmu pateicīga par pieredzi. Tā atvēra man acis: mēs nevaram būt laimīgi, ja izliekamies. Tagad, skatoties spogulī, es redzu nevis sievieti atstātu vienu, bet cilvēku, kurš no jauna būvē un dara to pēc saviem noteikumiem.

Šis pārbaudījums iemācīja man vienu: pauze attiecībās dažkārt palīdz saprast, kas mūs vieno, bet citreiz tikai parāda, ka viss jau sen beidzies. Un tomēr – no jebkuras situācijas var iziet stiprākam. Es to zinu no savas pieredzes.