Juris norāda, ka visticamākais zīdainīša nāves iemesls ir nosalšana, piebilstot: “Man nav konkrētas informācijas, kas mudinātu domāt citādi.”
Daudzi komentētāji izteikusi pārdomas par to, kāpēc Anna ņēma mazu zīdainīti līdzi. Juris atbild, atsaucoties uz situāciju citur: “Diemžēl ir bijuši gadījumi (arī Latvijā), kad māte bērnus ņem līdzi pašnāvībā. Varbūt tā bija situācija, varbūt arī nē. Mums ir dažādas versijas, ko pašlaik domājam. Bet es varu apgalvot, ka Anna ļoti mīlēja Luīzi un viņa bija ilgi gaidīts bērns. Ja viņa atstāja viņu nosalšanai, tad iespējams, ka sākotnēji bija doma ņemt līdzi pašnāvībā, bet beigās nespēja to izdarīt un atstāja viņu atrastu. Varbūt viņa domāja, ka cilvēki interesēsies par atstāto automašīnu.”
Kāds anonīms jautātājs izsaka dīvainu jautājumu – kāpēc Juris aicina Annu atpakaļ, ja bērns ir miris?
Juris atbild: “Mēs nebeidzam kopā un piedzīvojām bērna zaudējumu. Man ir tāda pati vaina kā Annai. Varbūt pat vairāk, jo man bija iespēja būt stipram un savāktam, saprast un kontrolēt situāciju.”
Pirms dažiem mēnešiem Anna jau bija mēģinājusi pašnāvību. Kāds jautā, vai šis mēģinājums bija līdzīgs.
“Ir līdzības, bet arī atšķirības. Lielākā atšķirība ir tā, ka iepriekš šī tendence bija zināma un mēs centāmies to novērst. Šoreiz nebija acīmredzamu brīdinājumu,” atbild Juris.
Vai pēcdzemdību depresija Annai bija jau pēc pirmā bērna piedzimšanas, jautā anonīms jautātājs. Juris atbild, ka viņam nav skaidrības par to: “Nezinām, varbūt. Diagnozes nebija. Mums bija ļoti grūti. Objektīvi. Astoņus mēnešus kolikas, stundas raudāšanas ik pēc divām stundām. Astoņas stundas dienā bērns kliedz. Toreiz šķita, ka bezcerības sajūta ir loģiska, bet, iespējams, tajā brīdī bija arī īsta depresija.”
Kāds jautā Jurim, vai neskatoties uz vēstīm par Annas stāvokli, viņš neuzskata, ka vajadzēja vairāk rūpēties par viņu.
Juris atbild: “Protams, šķiet… Bet man bija jāpamana, kas viņu apgrūtināja, ko viņa nevarēja izteikt, un jāsniedz palīdzība. Par to, kā es varētu to izdarīt labāk, es tagad domāju katru dienu. Par pārējiem mīļajiem un apkārtējiem man nav sūdzību. Daži paši vaino sevi vairāk, ka nav pamanījuši, palīdzējuši utt. Tomēr ir arī tuvinieki, kuriem būtu bijis labāk nepieskaršanās Annai, bet par to runāsim citā reizē.”
Daudziem šķiet neparasts, ka tik maz kas ir zināms par Annas citiem tuviniekiem. Juris atklāj: “Jautājums jāvērš pie Annas ģimenes un viņas draugiem/tuviniekiem. Kur ir citi viņas “oficiālie tuvinieki” un kāpēc viņi nevar aiziet mežā ar vestītēm uz ceļa ar ledusskapjiem, to es gribētu zināt…”