Notikums kapsētā, kas man atvēra acis uz viņsauli. Sākumā domāju, ka man “aizbraucis jumts”, bet tad visu sapratu

Pirms vairākiem gadiem mans mīļotais brālis pēkšņi pameta šo pasauli. Viņam bija tikai 30 gadu. Mūsu ģimenei tas bija smags zaudējums. Es ļoti uztraucos par mammu, baidījos, ka viņa neizturēs šādu dzīves sitienu.

Pēc brāļa aiziešanas viņsaulē sākās apbedīšanas organizēšanas darbi. Es pastāvīgi kādam zvanīju, kaut kur devos, kaut ko darīju saistībā ar bērēm. Es vairs īsti neatceros to dienu notikumus, gandrīz visas manas atmiņas ir neskaidras, it kā miglā tītas. Izņemot vienu lietu, kas manā atmiņā atstājusi neizdzēšamas pēdas.

Gatavošanās pēdējam ceļam bija pabeigta, visi rituāli veikti, kapos ieradās tie, kas varēja, visi atvadījās no brāļa, zārks tika nolaists mūžības dzelmē. Bija dzirdami krītošās zemes triecieni pret zārka vāku. Es nevarēju uz to skatīties. Novērsos… un tad tas notika pirmo reizi…

Jāmin, ka šī ir kapsēta bez žogiem, tā atrodas Krievijas sastāvā esošā Hantimansu autonomajā apgabalā. Visapkārt ir mežs. Kad pagriezu galvu, pēkšņi netālu ieraudzīju kādu desmit gadus vecu meiteni, kas stāvēja blakus piemineklim.

Kapsētas teritorija ir milzīga, bet tajā dienā mēs tur bijām vienīgie bērinieki. Un te pēkšņi kapsētā uzrodas maza meitene, kurai blakus nav neviena pieaugušā. Pagalam dīvaini.

Lasi vēl: “Vai nu viņa nav dzīva, vai arī viņa nebija slima”: kas zināms par aktrisi Zavorotņuku, kas cīnās ar audzēju

Lasi arī: Latvijā pazīstamais aktieris – “Miedziņš” – Jānis Jarāns, devies prom no Latvijas

Turklāt viņa manu uzmanību piesaistīja ar savu izskatu. Ārā bija vēss, cilvēki ģērbušies atbilstoši laikapstākļiem un tumšas krāsas drēbēs. Bet meitene bija tik skaista, tērpusies vieglā, gaisīgā kleitā, it kā dotos uz ballīti mazajām princesēm. Un viņa kaut ko turēja rokās, it kā rotaļātos ar mīksto rotaļlietu.