Pēkšņi Marta juta, kā sirdī ieduras asa sāpe un kājas kļūst ļenganas. Puika pieskrēja viņai klāt, lai paņemtu zem rokas.
– Kā sauca tavu mammu? Marta prasīja.
– Austra, zēns atbildēja.
Marta cerēja, ka tā ir kāda nejauša sakritība, tāpēc nepieņēma faktu, ka viņas meita atrodas šajā kapā. Tomēr puisēns bija ļoti līdzīgs Austrai. Iespējams, tas bija viņas mazdēls.
Vecmāmuļa paņēma puiku pie rokas un aicināja pie sevis mājās, apsolot, ka palīdzēs. Mājās gādīgā sieviete viņu sasildīja, pabaroja un pacienāja ar tēju, palīdzēja nomazgāties. Pēc tam, ieslēdzot televizorā multfilmu kanālu, vecā sieviete devās pie Laimas.
Draudzene Martai ieteica doties uz Rīgu un noskaidrot patiesību.
– Es arī tā domāju. Sirds man saka, ka tas ir mans mazdēls, atbildēja večiņa.
Atgriežoties, Marija Ivanovna jautāja zēnam, kur viņš un viņa māte dzīvojuši.
– Es nezinu mājas numuru, bet šeit viss ir rakstīts, Nils atbildēja un pastiepa papīra lapiņu.
Tā bija Nila dzimšanas apliecība, kurā kā Nila māte bija minēta Austra; arī viņas dzimšanas dati sakrita, atšķīrās tikai uzvārds. Dvēseles dziļumos vecā sieviete tomēr cerēja, ka meita vēl ir dzīva, jo viņa tik ļoti gribēja viņu satikt.
Apliecības aizmugurē bija norādīta deklarētās dzīvesvietas adrese, tāpēc Marta jau nākamajā rītā devās uz Rīgu un ātri vien atrada vajadzīgo adresi. Attiecīgajā dzīvoklī neviens neatvēra durvis, kas jau bija gaidāms, tāpēc sirmgalve pieklauvēja pie blakus durvīm. Tās atvēra kāda sieviete.
– Ko jūs gribējāt? viņa jautāja.
– Man vajadzīga Austra no šī dzīvokļa, teica Marta.
– Austra ir pametusi šo pasauli, man ļoti žēl. Kas jūs esat? kaimiņiene prasīja.
– Iespējams, ka nelaiķe ir mana meita, bet es vēlētos par to pārliecināties, sacīja vecā kundze.
– Labi, es jums palīdzēšu. Man ir atslēga, tāpēc es jums parādīšu dzīvokli, teica Martas sarunbiedre.
Abas iegāja dzīvoklī. Marta to lēnām apskatīja un cerēja, ka sieviete, kas šeit dzīvojusi, nav viņas meita. Tomēr viņa ieraudzīja ierāmētu fotogrāfiju, kurā Austra bija redzama bērnībā kopā ar vecākiem.
Tagad, kad viss bija skaidrs, vecmāmuļa apsēdās un sāka liet gaužas asaras.
– Jūsu meita bija brīnišķīgs cilvēks, bet viņa palika viena ar bērnu. Mēs, kaimiņi, viņai palīdzējām it visā. Viņas vīrs agri pameta šo pasauli. Žēl gan. Dzīvoklis viņai palika mantojumā. Tagad sanāk, ka tas pieder Nilam. Kundze, jums ir mazdēls, viņa dēļ turieties, teica bijusī Austras kaimiņiene.
Marta sakravāja somā Nila apģērbu un rotaļlietas. Plauktā blakus gultai viņa pamanīja sev adresētu aploksni, kuru nolēma atvērt mājās.
Pateikusies Austras kaimiņienei, Marta atgriezās mājās.
Nils viņu jau gaidīja. Laima viņu pieskatīja. Marta zēnam iedeva viņa mantas un devās uz savu istabu lasīt vēstuli. Viņa to atvēra trīcošām rokām.
“Mammu, piedod man par visu. Es attālinājos no tevis, bet es vēlos, lai tu zinātu, cik ļoti es to nožēloju līdz pat savām pēdējām dienām uz šīs zemes. Pirmkārt, es iemīlējos vīrietī, kas bija krietni vecāks par mani. Man bija kauns tev to atklāt. Es ar viņu apprecējos.
Es neuzdrošinājos tev par to pastāstīt. Piedod. Tad pasaulē nāca Nils. Es rūpējos par viņu kā prasdama. Bet katru dienu es domāju par tevi. Tad mans vīrs pameta šo pasauli. Es tik tikko izdzīvoju, lai sniegtu savam dēlam laimīgu bērnību. Bet notika nelaime. Es smagi saslimu. Nils redzēja mani šausmīgā stāvoklī, man ļoti žēl. Tādā stāvoklī es arī tev nevarēju rādīties. Man žēl. Es vienmēr esmu tevi mīlējusi. Es esmu slikta meita. Parūpējies par Nilu,” teikts Austras vēstulē.
Marta rūgti ieraudājās. Nils pieskrēja viņai klāt.
– Kas jums noticis? – viņš jautāja.
– Tu esi mans mazdēls, sirmgalve atbildēja un apskāva puisēnu.
Nils izauga par gudru un laipnu zēnu, kam bija teicamas sekmes skolā. Martas kundze bija laimīga un dzīvoja tikai sava mazdēla dēļ. Viņas mājā vienmēr bija jautri; Nils bieži ciemos veda draugus.
Atnāca arī Martas draudzene Laima un atnesa gardus pīrāgus. Dzīve mainījās. Mīļotās meitas nebija, bet, pateicoties mazdēlam, Marta atkal smaidīja. Sieviete sevi pilnībā veltīja tam, lai Nilam būtu laimīga bērnība un jaunība.