Ko tādu bieži man nav nācies kādam piedzīvot. Patiesībā, esmu droša, ka neviens no jums ko tādu nav piedzīvojis…
Martas kundze kopā ar draudzenēm sēdēja uz soliņa. Viņas bieži sanāca kopā, it īpaši siltā laikā. Vecajām dāmām ļoti patika apspriest visu uz pasaules, bet šoreiz viņas runāja par saviem bērniem.
Tomēr Marta klusēja, viņai nebija ko teikt. Sievietes meita jau sen bija pametusi savu dzimto ciemu Latgalē un devusies uz Rīgu, lai gūtu panākumus. Jau daudzus gadus meita nebija ne sazinājusies, ne apciemojusi māti. Vecā sieviete visus svētkus pavadīja viena vai ar draudzeni Laimu, ar kuru draudzējās vairāk nekā 40 gadus.
– Meita tev joprojām nezvana? Laima klusi vaicāja.
– Nē, Marta atbildēja un nokāra galvu.
– Varbūt tu pati vari pie viņas aizbraukt? prasīja draudzene.
– Es pat nezinu, kur viņa dzīvo. Kāpēc gan viņa mani pameta? žēlojās Marta.
Vecajai sievietei šķita, ka laime ir pagātnē un nekad neatgriezīsies. Agrāk Martai bija mīļotais vīrs Guntis un lololā meita Austra – tagad vīrs jau aizsaulē, bet meita par māti aizmirsusi.
Martas dienas pagāja rosīgi. Vispirms viņa kūtī savāca vistu olas un pabaroja mājdzīvniekus, pēc tam gatavoja sev brokastis un baudīja gardu tēju.
Pēc tam sekoja mājokļa tīrīšana, dārza darbi, vakariņu gatavošana un vakarā atpūta pie televizora.
Sirmgalvei nekad neradās vēlēšanās pamest ciematu, kurā bija pavadījusi visu savu dzīvi. Bet gandrīz visi gados jauni cilvēki pēc vidusskolas beigšanas devās meklēt laimi uz Rīgu vai citām pilsētām. Ciematā dzīvoja tikai veci cilvēki un bērni.
Lasi arī: Vecākais, vidējais, jaunākais – kā bērna dzimšanas secība ietekmē viņa likteni
Kādu dienu, kad draudzenes atkal sēdēja uz soliņa, viņas ieraudzīja divas melnas mašīnas, kas devās uz kapsētas pusi.
– Kāds atkal ir atstājis šo pasauli, skumji noteica viena no večiņām.
– Maz ticams, ka aizgājējs ir no mūsu ciema, sacīja Laima.
– Šķiet, atbraukuši no pilsētas. Vai no kaimiņu ciema, piebilda Marta.
Ciema kapsētas teritorija pletās plašumā, jo tur tika apglabāti arī cilvēki no kaimiņu ciemiem. Pilsētās brīvu vietu kapsētā nereti ir grūti atrast, turklāt rodas problēmas ar dokumentiem, bet ciemā viss ir vienkāršāk.
– Interesanti, kurš tad ir aizgājējs? Laima jautāja.
– Es rīt došos pie sava Guntīša. Tad noskaidrošu un pastāstīšu jums, vecā kundze solīja.
Marta tā arī izdarīja. Viņa bieži apmeklēja vīra kapu un runāja ar viņu par visu uz pasaules. Dažkārt sirmā māmuļa kapsētā pavadīja pat vairākas stundas.
Kad beidzot Marta bija sataisījusies uz promiešanu, viņa pēkšņi ieraudzīja zēnu, kurš gulēja uz kapa uzlicis galvu uz ziediem. Viņš gulēja un raudāja. Pienākusi tuvāk, Marta ieraudzīja, ka tieši šajā kapā vakar apglabāts cilvēks.
– Ko tu šeit dari? Ir taču auksts, vecā sieviete bija pārsteigta.
– Šeit guļ mana mamma, zēns atbildēja caur asarām.
– Kā tevi sauc? Kur ir tavi tuvinieki? vaicāja večiņa.
– Man nav neviena, bija tikai mamma. Mēs dzīvojām kopā, bet slimība man viņu atņēma. Viņas draudzene mani paņēma un atveda šurp. Mamma teica, ka šeit dzīvojot mana vecmāmiņa. Man viņa jāatrod. Es viņu nekad neesmu redzējis. Arī mamma ar viņu nesazinājās. Mani sauc Nils, zēns atbildēja.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā