Daudzi sapņo par savu māju. Ko mēs arī izdarījām – nopirkām pamestu, vecu māju. Sākot remontēt atklājas dažādas interesantas lietas. Daudz ko tur atradām
Ja domā par komfortabliem apstākļiem labā rajonā, tas vienmēr ir dārgi. Vienkāršs veids atrisināt šo problēmu — pārdot dzīvokli un pārcelties uz māju. Bet pat īpašumu labā rajonā galvaspilsētā izdodas apmainīt vien uz māju dziļi nekurienē, nemaz nerunājot par mazāk prestižu pilsētas mājokli.
Tomēr — viss ir iespējams. Jā, ne vienmēr tas ir vienkārši un gludi, bieži ar kolosālām personīgām pūlēm, bet kas meklē, tas vienmēr atrod. Šo tēzi apstiprina Jeļenas un Sergeja Penzinu stāsts, YouTube kanāla „Remonts vecā mājā” autori. Viņi apmainīja trīs istabu dzīvokli pret divstāvu māju nomaļā rajonā, celtu četrdesmitajos gados un neredzējušu remontu. Un jau vairāk nekā gadu ģimene to saved kārtībā, savā blogā stāstot par visiem plašās pārbūves posmiem.
Dzīve ārpus pilsētas — mūsu sapnis
„Mani sauc Ļena, esmu sieva un divu brīnišķīgu bērnu mamma. Pēc profesijas esmu mākslinieciskā metāla restauratore, bet mans vīrs ir valsts ierēdnis. Savā mājā mēs pārcēlāmies 2023. gadā no trīs istabu dzīvokļa. Bet, lai to nopirktu, mēs sakrājām pirmo iemaksu, paņēmām hipotekāro kredītu. Trīs gadus dzīvojām remontā, pārvērtām mājokli par „konfektīti”, bet, nodzīvojuši tur divus gadus, nolēmām meklēt savu māju.
Ļoti gribējās brīvību: sapņojām par savu pagalmu, kur bērni varētu paši staigāt. Viņi ir mazi, tāpēc pilsētā nav iespējams atstāt dēlu un meitu bez uzraudzības. Sava teritorija ar žogu atrisinātu šo problēmu. Turklāt vīrs, kurš uzaudzis privātmājā, vienmēr par to bija sapņojis. Vēl mums vajadzēja vietu darbnīcai: mums bija savs biznesiņš Ziemassvētku eglīšu rotājumu izgatavošanai no presētām skaidām. Darbs auga, un tipveida trīs istabu dzīvoklī tam kļuva par šauru.
Ne katrs īpašums mums bija piemērots
Un tā, nemanot, jau meklējām savu sapņu māju. Bet ne jebkuru! Mūsu sastādītais prasību saraksts bija garš:
-Skola gājiena attālumā. Šis punkts uzreiz izslēdza daudzus ciematus
-Visu komunikāciju esamība īpašumā
-Liels pagalms
-Veikali tuvumā
-Mājas platība — ne mazāk par 100 m²
-Skats uz mežu.
Starpība starp gaidīto un realitāti
Protams, piedāvājumu tirgū bija daudz, bet cienīgu un lētu — gandrīz nebija. Apskatījām neskaitāmus objektus, bet bieži kaut kas nepatika: vai nu virtuve pārāk maza, vai vannas istaba šaura, vai skola nav tuvumā, vai pagalms mazs. Un bieži vien tas atklājās tikai apskates laikā — sludinājumos šādi īpašumi varēja izskatīties pavisam ciešami. Protams, gadījās arī interesanti piedāvājumi, bet visi tie bija ārpus mūsu finansiālajām iespējām.
Liktenis mums uzsmaidīja, bet ne bez niansēm
Beidzot pagājušā gada februārī mēs atradām savu māju! Tā atbilda visiem mūsu kritērijiem — 2 ha zemes, 126 m² platība, veiksmīgs plānojums, ķieģeļu sienas, centrālā gāze un ūdensapgāde. Veikali, skolas, bērnudārzs, — viss tuvumā. Un cena — atbilstoša. To mēs uzzinājām no sludinājuma, bet realitātē mūs gaidīja pārsteigumi.
Un pirmo mēs pat neredzējām — sajutām! Tiklīdz pārkāpām slieksni, mūs gandrīz nogāza nepārvarams aromāts. Mājas smaka, kurā pēdējos astoņus gadus nebija dzīvojis neviens, izņemot divus suņus un veselu baru žurku un peļu. Mēs uzreiz sapratām, no kurienes šī „vilinošā” cena šajā reģionā.
Starp citu, mums pat šīs naudas nebija: dzīvokli pārdevām, bet priekšā vēl bija milzīgs remonts. Palīdzēja hipotēka, bet daļu no pārdošanas naudas atstājām labiekārtošanai.
Priekšrocību vairāk nekā trūkumu
Jā, mēs saprotam, kā izskatās iepriekš aprakstītā aina. Un mēs vēl pat nestāstījām par nekārtību… Pēc īpašnieku aiziešanas mantinieki mājā neko nebija aiztikuši. Mums nodeva māju tieši tādu, kādā tā bija palikusi pēdējiem iedzīvotājiem. Tā mēs kļuvām par daudzu artefaktu īpašniekiem.
Tomēr, šķirojot krāvumus (neslēpšu, ka daudz ko izmetām), mums gadījās īsti dārgumi — vintage apģērbs, mēbeles, sadzīves priekšmeti un tā tālāk. Ja apģērbu plānoju nodot muzejam, tad pārējo noteikti paturēsim sev. Mēs ar vīru dievinām šādus priekšmetus un agrāk bieži tos pirkām pēc sludinājumiem. Bet šeit tie nonāca pie mums tāpat.
Protams, neiztika arī bez kurioziem. Lielākā daļa atradumu bija otrajā stāvā, kur, ar grūtībām atbrīvojot telpu, mēs atklājām piecas noliktavas! Domāju, pat pārdevējs nezināja par to esamību — tik prasmīgi tās bija noslēptas vecajās mantās. Aiz šīm durvīm mūs gaidīja daudz pārsteigumu.
Aiz vienām atradām vecu čemodānu ar vīriešu biksēm un sieviešu kleitām no XIX gadsimta beigām, aiz citām — misiņa bļodu ievārījumam ar zīmogu, senlaicīgu trauciņu tējas sildīšanai un sudraba augļu trauku. Vēl citā — pārtikas krājumus, ar kuriem mūsu ģimene mierīgi varētu izdzīvot pāris gadus, ja ēstu tikai deviņdesmito gadu putras un makaronus. Bet, protams, tas viss ir tikai patīkami „bonusi” pie mājas galvenajām priekšrocībām.
Mēs ieguvām: veiksmīgu, pārdomātu plānojumu, 3,5 m augstus griestus. Lielisku, labi saglabājušos apmetumu uz sienām. Lielus logus, mitruma neesamību. Biezas, gandrīz metru resnas sienas.
Kādreiz tā bija labākā māja apkārtnē
Trīsdesmitajos gados godalgots celtnieks saņēma prēmiju par izstrādāto krāsni paātrinātai ķieģeļu un dakstiņu apdedzināšanai. Līdz ar naudas balvu viņam piedāvāja arī zemes gabalu.
To laiku cilvēki bija pieticīgi, tāpēc viņš atteicās no puses zemes, uz kurām nolēma būvēt māju. 1938. gadā viņš izstrādāja un apstiprināja projektu, bet 1939. gadā sāka būvniecību. Nākamos divus gadus darbi ritēja aktīvi, bet saprotamu iemeslu dēļ 1941. gada jūnijā tos pārtrauca.
Atsākt būvniecību izdevās tikai pēc 1949.gada, un drīz ciematā parādījās līdz tam neredzēts īpašums — liela divstāvu mūra māja. Toreiz ne katrs varēja saņemt atļauju šādam objektam, tāpēc ilgus gadus apkārtnē nebija labākas celtnes. Četrdesmitajos gados šādas mājas cēla reti, jo otrajam stāvam bija vajadzīga īpaša atļauja, ko bija grūti iegūt. Tā mūsu ciematā šāda māja bija vienīgā, un par to pat rakstīja avīzēs.
Grūtību, protams, netrūkst
Mēs domājām, ka saprotam, kur ielaižamies, bet realitāte izrādījās biedējošāka. Piemēram, mēs cerējām iztikt bez sienu izlīdzināšanas un grīdu nomaiņas vismaz otrajā stāvā, gribējām atstāt vecos logus un radiatorus. Vienā vārdā, plānojām iztikt ar „mazumiņu” — nomainīt tekošo jumtu un grīdas pirmajā stāvā, kur dzīvoja suņi.
Bet viss aizgāja ne pēc plāna. Sākumā sāka birt apmetums, pēc tam atklājās, ka otrajā stāvā grīdas līmeņi ir nevienādi, tāpēc tur bija daudz sliekšņu. Ar logiem arī iznāca interesanta lieta: mēs gribējām tos restaurēt, jo dabīgais koks vienmēr izskatās labi, bet nebijām ņēmuši vērā vienu niansi — divus atsevišķus „paketes”: vasaras atveramo un ziemas noņemamo, kas bija pilnīgi cieti. Ne tikai nebija ērti tos noņemt un uzstādīt, kaut vai reizi sezonā, bet arī ziemā nācās aizmirst par telpu vēdināšanu. Mūsdienu cilvēki pie tā nav pieraduši, tāpēc plāns izgāzās.
Tāpat arī ar vecajiem radiatoriem — vizuāli tos sakopt nebūtu problēma, bet to darbspēju neviens negarantēja. Santehniķi uzreiz brīdināja — iekšā uzkrājušies rūsas nogulumi var sabojāt dārgo katlu iekārtu. Mēs neuzdrošinājāmies riskēt.
Bet galvenā problēma, protams, bija smaka! Mēs domājām, ka pietiks vienkārši noslīpēt grīdas, bet, kad tās ieraudzījām, sapratām, ka tikai pilnīga nomaiņa spēs izglābt māju no šiem „aromātiem”. Nācās pilnībā mainīt dēļus, no jauna apmest sienas. Bet tūlīt pēc tam mēs beidzot varējām ievilkt pilnu elpu — burtiskā nozīmē.
Lasi vēl: Pateicoties šim trikam, jūsu drēbes smaržos svaigi vairākas dienas
Jāpiebilst, ka mēs ar bērniem visu šo laiku dzīvojām mājā. Kamēr remontējām pirmo stāvu, mitinājāmies otrajā, kas bija vasaras mansarda ar ieeju no ielas. Tur suņi nekad nebija bijuši. Protams, mums nācās tur ievilkt apkuri, izveidot ieeju no mājas. Pārplānošanas dēļ kādu laiku mēs uz savu dzīvesvietu rāpāmies pa parastām koka kāpnēm. Bija ļoti baisi!
Bet, laikam, visnepatīkamākais man bija virtuves trūkums. Vasarā vēl varēja paciest — ēdām verandā, bet ziemā katru reizi vajadzēja meklēt kādu stūrīti, ko nebija aizņēmuši būvdarbi. Beigās viens darbs vilka otru, un plānotās nelielās restaurācijas vietā mēs pēkšņi nonācām plašā remonta vidū, kas turpinās līdz šai dienai.
Tomēr jau daudz kas ir izdarīts — nomainījām grīdas, jumtu un komunikācijas, ierīkojām septiķi, atjaunojām apmetumu, savedām kārtībā daudz mēbeļu un dekoru elementu, apmetām, bet pagaidām neesam nokrāsojuši visu pirmo stāvu.
Priekšā vēl daudz darba
Šogad ķērāmies arī pie zemesgabala. Diemžēl pagaidām neveiksmīgi — nomainījām divus speciālistus, velti iztērējām daudz. Tikai tagad atradām prasmīgus ainavu arhitektus, kuri palīdz glābt to, kas jau ir izdarīts. Zemesgabalā šobrīd ieguldīts ļoti daudz, kas draud pazust ūdenī iepriekšējo speciālistu kļūdu dēļ, jo neviens no viņiem neparūpējās par drenāžas sistēmu. Bet mūsu sarežģītajā reljefā ar lieliem augstuma kritumiem tā bija vajadzīga vispirms.
Vēl mums ir ābeļdārzs, kur saskaitījām vairāk nekā 35 kokus. Visi tie veci, nekopti, pārauguši un izstīdzējuši, tāpēc lielāko daļu nācās nocirst. Atstājām tikai četrus, bet arī tos nāksies atjaunot ar speciālistu palīdzību. Veco koku vietā plānojam ierīkot dārzu, uzcelt bērnu laukumu, atpūtas zonu.
Vienā vārdā sakot, tuvākajos gados mums noteikti nebūs garlaicīgi. Bet tas mūs nemaz nebēdina, gluži pretēji — iedvesmo. Nav nekā patīkamāka, kā doties uz nosprausto mērķi, dienu no dienas vērojot, kā pārvēršas mūsu māja!
