… ka, otrajā stāvā grīdas līmeņi ir nevienādi, tāpēc tur bija daudz sliekšņu. Ar logiem arī iznāca interesanta lieta: mēs gribējām tos restaurēt, jo dabīgais koks vienmēr izskatās labi, bet nebijām ņēmuši vērā vienu niansi — divus atsevišķus „paketes”: vasaras atveramo un ziemas noņemamo, kas bija pilnīgi cieti. Ne tikai nebija ērti tos noņemt un uzstādīt, kaut vai reizi sezonā, bet arī ziemā nācās aizmirst par telpu vēdināšanu. Mūsdienu cilvēki pie tā nav pieraduši, tāpēc plāns izgāzās.
Tāpat arī ar vecajiem radiatoriem — vizuāli tos sakopt nebūtu problēma, bet to darbspēju neviens negarantēja. Santehniķi uzreiz brīdināja — iekšā uzkrājušies rūsas nogulumi var sabojāt dārgo katlu iekārtu. Mēs neuzdrošinājāmies riskēt.
Bet galvenā problēma, protams, bija smaka! Mēs domājām, ka pietiks vienkārši noslīpēt grīdas, bet, kad tās ieraudzījām, sapratām, ka tikai pilnīga nomaiņa spēs izglābt māju no šiem „aromātiem”. Nācās pilnībā mainīt dēļus, no jauna apmest sienas. Bet tūlīt pēc tam mēs beidzot varējām ievilkt pilnu elpu — burtiskā nozīmē.
Lasi vēl: Pateicoties šim trikam, jūsu drēbes smaržos svaigi vairākas dienas
Jāpiebilst, ka mēs ar bērniem visu šo laiku dzīvojām mājā. Kamēr remontējām pirmo stāvu, mitinājāmies otrajā, kas bija vasaras mansarda ar ieeju no ielas. Tur suņi nekad nebija bijuši. Protams, mums nācās tur ievilkt apkuri, izveidot ieeju no mājas. Pārplānošanas dēļ kādu laiku mēs uz savu dzīvesvietu rāpāmies pa parastām koka kāpnēm. Bija ļoti baisi!
Bet, laikam, visnepatīkamākais man bija virtuves trūkums. Vasarā vēl varēja paciest — ēdām verandā, bet ziemā katru reizi vajadzēja meklēt kādu stūrīti, ko nebija aizņēmuši būvdarbi. Beigās viens darbs vilka otru, un plānotās nelielās restaurācijas vietā mēs pēkšņi nonācām plašā remonta vidū, kas turpinās līdz šai dienai.
Tomēr jau daudz kas ir izdarīts — nomainījām grīdas, jumtu un komunikācijas, ierīkojām septiķi, atjaunojām apmetumu, savedām kārtībā daudz mēbeļu un dekoru elementu, apmetām, bet pagaidām neesam nokrāsojuši visu pirmo stāvu.
Priekšā vēl daudz darba
Šogad ķērāmies arī pie zemesgabala. Diemžēl pagaidām neveiksmīgi — nomainījām divus speciālistus, velti iztērējām daudz. Tikai tagad atradām prasmīgus ainavu arhitektus, kuri palīdz glābt to, kas jau ir izdarīts. Zemesgabalā šobrīd ieguldīts ļoti daudz, kas draud pazust ūdenī iepriekšējo speciālistu kļūdu dēļ, jo neviens no viņiem neparūpējās par drenāžas sistēmu. Bet mūsu sarežģītajā reljefā ar lieliem augstuma kritumiem tā bija vajadzīga vispirms.
Vēl mums ir ābeļdārzs, kur saskaitījām vairāk nekā 35 kokus. Visi tie veci, nekopti, pārauguši un izstīdzējuši, tāpēc lielāko daļu nācās nocirst. Atstājām tikai četrus, bet arī tos nāksies atjaunot ar speciālistu palīdzību. Veco koku vietā plānojam ierīkot dārzu, uzcelt bērnu laukumu, atpūtas zonu.
Vienā vārdā sakot, tuvākajos gados mums noteikti nebūs garlaicīgi. Bet tas mūs nemaz nebēdina, gluži pretēji — iedvesmo. Nav nekā patīkamāka, kā doties uz nosprausto mērķi, dienu no dienas vērojot, kā pārvēršas mūsu māja!
