Tas notika 2008. gadā. Es biju stāvoklī ar savu pirmo bērnu, gulēju patoloģijas nodaļā. Guļu tur nevis tāpēc, ka ir kādas problēmas, bet muļķīgi gaidu dzemdības.
Patoloģijas nodaļā mani satrauca manas ārstes vārdi: “Ka tik kaut kas nenotiek. Ar tavām diagnozēm (astma, daudzas alerģijas, operētas acis, izteikta aritmija) labāk apkārt nekur nebraukt. Mazums kas. Guli tur.” Es neiebildu – gluži kā ikvienai citai sievietei, kas dzemdē pirmo reizi, man bija ļoti bail. Tik bail, ka es regulāri raudāju (nu šeit vēl arī hormoni darīja savu).
Pilnas desmit dienas es snaudu svelmainā jūlija vidū. Saules stari nerimstoši staro pa logu, bet aiz bērziem blakus dzemdību namam atrodas eļļas bāze. Iestājoties tumsai, ieplūst nepārspējama smaka, liekot aizvērt logus, tomēr izturot tveicīgo karstumu. Gultas atsperes ir tik ļoti nokarājušās, ka tās aizmugure gandrīz pieskaras zemei, un matracis mēģina nobīdīties no gultas līdzās jums. Diemžēl šajā vietā atelpu nevar atrast. Šis ir pēdējais laiks, ko pavadu atpūšoties slimnīcā, uzkrājot spēkus pirms bērna ierašanās. Tomēr tas ir baiļu, noguruma un diskomforta laiks.
Katru dienu, kamēr es guļu un atsakos no man piedāvātajiem daudzskaitlīgajiem preparātiem (alerģija taču), mani apmeklē nodaļas vadītāja. Iztausta manu vēderu, klausās bērna sirdspukstus (gluži kā visām) un saka:
O, vēders nosēdies. Drīz dzemdēsi. Bet bērns tev ir maziņš. Vienkārši tu tāda resna. Resnām sievietēm vienmēr ir mazi bērni!
Jāsaka, ka es patiešām neesmu tieva. Bet vēders tolaik man bija milzīgs, vienkārši briesmīgs. Tas noteikti nebija tas gadījums, kad liela apmēra sieviete dzemdē, bet neviens nenojauta, ka viņa bija stāvoklī.
Tā nu lūk, desmitajā dienā vadītāja man saka:
Nu, ko tu nedzemdē? Sāksim tev stimulāciju, labi?
Lasi vēl: “Esam zaudējuši tik ļoti iemīļotu seriālu aktieri..”; 65 gadu vecumā mūžībā devies leģendārs, ļoti slavens aktieris
Es saku: Nē, nevajag. Man pat noliktais dzemdību datums nav pienācis. Bet pie uzņemšanas Jūs man apsolījāt uztaisīt ultraskaņu. Sūtiet mani labāk uz ultraskaņu.
Jā, patiešām, – atbild vadītāja, – aizej.
Un es aizeju. Ultraskaņā negaidīti noskaidrojas, ka es gaidu nevis meitenīti, bet puisīti. Bērniņš sver tik daudz, ka pat japāņu aparāts apjuka un svara vietā, viņš mums parādīja jautājumu zīmi. Ārsts laipni man teica, ka zēns ir vairāk nekā 4,5 kg smags. Un japāņi taču ir maziņi, tāpēc aparāti ir pielāgoti viņiem.
