Naktī no pamestas mājas Latvijas laukos atskanēja dīvainas skaņas. Ciema ļaudis gandrīz zaudēja samaņu, sperot kāju pār slieksni

… kuri atrada meitu kopā ar vīrieti gultā.

Terēze nesāka skaidrot attiecības un pameta Māri, pārceļoties uz pilsētu. Māris bija bēdu pārņemts un nesaprata, ko darīt..

Tad jaunais vīrietis uzzināja, ka tiek vervēti cilvēki darbam militārajā dienestā, tāpēc sakravāja mantas un devās prom. Viņa māte Zaiga izplūda asarās, taču nespēja Māri atrunāt.

Pēc veseliem deviņiem gadiem Māris atgriezās dzimtajā ciemā. Māte ļoti priecājās, ka viņš ir atpakaļ – dzīvs un vesels. Natālija līdz tam laikam bija kļuvusi par padzīvojušu, tuklu sievieti, apprecējusies un dzemdējusi divus bērnus.

Māte pastāstīja Mārim, ka arī Terēze ir apprecējusies, dzīvo pilsētā un viņai ir divi bērni. Mārim tika piedāvāts rajona policista amats, un viņš piekrita. Un tā viņi turpināja dzīvot.

Vakarā Māris devās uz vecmāmuļas Maijas māju, lai pārbaudītu, vai taciņās ir izpļautas un apskatītu pamesto māju, kas piederēja Terēzes vecākiem un ilgu laiku bija tukša.

Māris regulāri pārbaudīja ēku, lai pārliecinātos, vai tajā nav apmetušies sveši cilvēki un vai nav izcēlies ugunsgrēks, jo apkaimes bērni bieži mājas dārzā gāja dārzā lasīt ābolus.

Tuvojoties mājai, puisis pamanīja vectēvu Mārtiņu, kurš pļāva zāli.

– Sveiks, vectēvs Mārtiņ! Vai pļaujat? Māris viņu sveicināja.

– Sveiks, Māri! Vecmāmuļa man visu izstāstīja, tāpēc arī pļauju, – večuks smaidot atbildēja.

Nākamajā rītā Māris ieradās darbā ar virkni papīru, kas bija jāsakārto, un ziņojumiem, kas jāapkopo.

Pēkšņi policijas iecirknī iebrāzās vecmāmuļa Maija un vectēvs Mārtiņš, viņi bija ļoti nobijušies. Aiz viņiem ienāca Māra māte Zaiga, turot rokās dēla telefonu, kuri viņš bija aizmirsis mājās.

– Kas noticis? jautāja Māris, redzēdams atnācēju pārbīli.

– Pamestajā mājā ir ieperinājušies ļaunie gari! Mēs naktī dzirdējām dzīvnieku vai bērnu vaidus. Mēs baidījāmies tur iet, kliedza Maija.

– Sākumā es neticēju. bet naktī nevarēju aizmigt un nolēmu ieskatīties mājā. Sākumā bija klusums, un es domāju, ka tas viss ir iztēle, ka vecmāmiņa ir pārskatījusies ekstrasensu cīņas. Bet tad es arī dzirdēju dīvainu skaņu, it kā kāds vaidētu, nobijos un aizbēgu, stāstīja Mārtiņš.

Visi nolēma doties uz pamestu māju. Māris katram gadījumam paņēma līdzi pistoli. Kad viņi piegāja pie mājas, arī Māris saklausīja dīvainu vaidēšanu. Četrotne nolēma saņemt drosmi un ielūkoties mājas iekšpusē. Mājas durvis bija nedaudz pavērtas. Māris iedomājās dažādas versijas, piemēram, ka mājā, iespējams, ieperinājušies bijušie cietumnieki.

Pēkšņi no mājas bija sadzirdama vaidēšana, bet pēc tam ieskanējās bērna balstiņa. Māris atrāva vaļā durvis un iebrāzās ēkā. Viņš ieraudzīja, ka zemē guļ 10-11 gadus veca meitenīte. Viena viņas kāja bija pārsieta ar marles saiti. Meitene gulēja bezsamaņā, bet viņai blakus noraudējies sēdēja 6-7 gadus vecs puika.

Viņš skatījās uz Māri lielām, pārbiedētām acīm un murmināja: Nenogaliniet mūs, lūdzu.

– Tu ko, puisīt, nebaidies, drošināja Māris.

Apskatot meitenes ievainojumu, Māris saprata, ka vaina ir nopietna.

– Nekavējoties izsauciet ārstu. Un atnesiet bērniem kaut ko ēdamu, vīrietis uzsauca pārējiem.

Māris nolika meiteni uz dīvāna, bet puisēns uzreiz apsēdās viņai blakus. Mājā ienāca vairāki ciema ļaudis un ar žēlumu skatījās uz ievainoto meiteni.

– Kā tevi sauc? Māris pavaicāja zēnam, kurš sevi nodēvēja par Paulu.

– Bet kas ir šī meitene?

– Tā ir mana māsa Nellija.

– Kā jūs šeit nonācāt? Māris prasīja.

– Mums mamma teica, lai mēs bēgam uz šejieni. Mūsu tētis iedzīvojās lielos parādos, spēlējot kārtis. Viņš prasīja, lai mamma viņam dod naudu parādu nomaksai, viņa nedeva un tad viņš mammu piekāva. Bet naktī viņa mums teica, lai mēs bēgam uz šo ciematu. Bēgšanas laikā rāpāmies pāri žogam, bet Nellija savainoja kāju, trāpot uz naglas. Bēgām divas dienas, bet māsai kļuva arvien sliktāk, stāstīja Pauls.

Tālāk viss risinājās gluži kā seriālā. Izrādījās, ka abu bērnu māte bija uzrakstījusi un iedevusi bērniem vēstuli, kurā bija teikts, lai viņi uzmeklē Māri un viņa māti Zaigu.

Lasi vēl: Apstiprinātas skumjas ziņas par ”Mana mīļā aukle” Vikas atveidotājas Anastasijas Zavorotņukas situāciju

– Mēs esam jūs atraduši, mamma teica, ka jūs esat labi cilvēki un palīdzēsiet, sacīja Nellija.

Tad Māris pavaicāja: Nellij, bet kā sauc tavu mammu?

– Manu mammu sauc Terēze, meitene sacīja, nespēdama novaldīt asaras.

Mārim šķita, ka zeme zem viņa kājām sāk līgoties. Pārējie ciema iedzīvotāju kā vienā balsī iesaucās: paskatieties, cik Nellija ir līdzīga Mārim! Viņa māte Zaiga sāka skaļi raudāt un apkampa meiteni – savu mazmeitu.

Tad Māris atvēra vēstuli no Terēzes, kurā bija pausts lūgums parūpēties par abiem bērniem, jo viņas vīrs esot visu mantību nospēlējis kārtīs, palaiž rokas, mājās visu laiku ierodas kaut kādi cilvēki un prasa atdot naudu. Viņa arī rakstīja, ka Nellija ir Māra miesīga meita.

Abus bērnus Māris aizveda uz savām mājām un iekārtoja katram savu istabu.

Aprunājoties ar Nelliju, tēvs teica, ka meitenei tagad ir drošs patvērums, taču norādīja, ka vajadzētu glābt arī viņas mammu. Viņš lūdza meitai izstāstīt visu par viņas un brāļa dzīvi kopā ar mātes vīru, bet nākamajā dienā aizbrauca uz pilsētu, lai atrastu Terēzes vīru un nogādātu šo izdzimteni likumsargiem, apsūdzot par vardarbību pret sievu un bērniem.

Pienāca vakars. Atvērās durvis un pa tām ienāca Māris kopā ar kādu sievieti – tā bija Terēze, izmocīta, bet joprojām skaista. Pie sievietes pieskrēja abi bērni un visi aiz laimes apraudājās.

Terēze lūdza piedošanu Mārim un cieši viņu apskāva.

– Piedod, Māri, ja vari! Manis dēļ tev dzīvē vienas vienīgas nepatikšanas, teica sieviete.

Tikmēr Māris vakariņu laikā nāca klajā ar negaidītu paziņojumu: Visi mēs pieļaujam kļūdas, es neesmu izņēmums. Tagad gribu izdarīt to, ko neizdarīju agrāk.

Lasi vēl: Publicēta kuģa “Titāna” īpašnieka sarakste dienu pirms liktenīgā brauciena kuģa dzelmē

Lasi arī: “Grāfa” salāti. Pats garšīgāks ēdiens no galda bietēm. “Siļķi kažokā” vairs negatavojam

Vīrietis nokrita uz ceļa Terēzes priekšā un izņēma no kabatas kastīti un sacīja: Terēze kļūsti par manu sievu!

Arī sieviete nokrita uz ceļiem Māra priekšā.

– Es to gaidīju visu dzīvi, viņa saviļņojumā nočukstēja

Bet ko tu domā par šo stāstu? Katram mākonim ir zelta maliņa, vai ne? Priecāsimies par taviem komentāriem un/vai viedokli!

Lasi arī: Supermēness 2023. gada 3. jūlijs: pirmā no pieciem liktenīgajiem šī gada pilnmēnešiem – pazīmes un briesmas