Marija pārdzīvoja sajūtu līdzsvara mākoņus, gaidot savu pirmo bērnu ar sajūsmu un bažām. Šis sarežģītais emocionālais miklums starp prieku un nedrošību ieskāva viņas domas, kā plūdi ātri mainās. Lai gan grū***cība bija izvērtusies viegla, viņas prātā virmoja neziņa par dzemdībām un mātes lomu.
Viena no daudzajām lietām, par ko Marija uztraucās, bija dzemdību vieta. Dzemdību nams netālu no viņas mājas bija viņas izvēle – maza, bet moderna iestāde ar siltu un mājīgu atmosfēru.
Marija bija pārliecināta, ka tur viņa jutīsies droši un aprūpēta, ka šajā mazajā, bet draudzīgajā vietā viņa varēs koncentrēties uz svarīgāko notikumu savā dzīvē – viņu bērna dzimšanu. Bet šajā brīdī viņas prāts bija pārņemts ar daudzām jautājumu sajūtām, kas krustojas un šķiet pretrunīgas kā maģiskais dīvāns.
Sāpīgie brīži vēderā, kas pārņēma Mariju agrā rīta stundā, bija kā mātes dabas piesaukšana. Sākumā viņa varbūt domāja, ka tās ir vienkāršas grūtniecības neērtības, bet drīz saprata, ka tas ir kaut kas vairāk. Un šajā brīdī, kad gaisā vēl bija jūtams nakts dzestrums, sākās Marijas un viņas bērna kopīgā ceļojuma pirmais solis.
Marijas sāpes kļuva intensīvākas un ritmiskākas, un viņa zināja, ka tas ir laiks. Lēnīgi viņa pamodināja Jāni, kurš nekavējoties piecēlās, lai palīdzētu viņai sagatavoties. Šis brīdis bija gaidīts mēnešiem ilgi, un Jānis bija gatavojis visu, iegaumējot visus soļus un pārbaudot visas nepieciešamās lietas, lai viss būtu gatavs šai svarīgajai dienai.
Kopā viņi devās uz Dzemdību namu. Ceļā viņi runāja maz, bet viņu acu skatieni sacīja daudz vairāk par vārdiem – bija sajūtams gan satraukums, gan cerība, gan mīlestība.
Ieradušies, m***ķi un ā***i bija gatavi viņas uzņemšanai, smaidot un mierinot ar sirsnīgiem vārdiem. Viņai tika piešķirta sava istaba, kur viņa varēja atpūsties, kamēr dzemdības lēnām progresēja. Apņēmība un atbalsts valdīja gaisotnē, un Marija sajutās pārpludināta ar mīlestību un cerību, ejot cauri šai svarīgajai dzīves pieredzei.
Marija piedzīvoja, ka gaidīšanas laiks šķiet ilgs un garlaicīgs, bet viņa centās saglabāt mieru. Viņa koncentrējās uz elpošanu un ieklausījās me**āsu norādījumos, kas radīja sajūtu, ka laiks iet lēnām, bet neatgriezeniski. Jānis bija klāt, turēdams Marijas roku un uzmundrinoši runājot, lai ar mīlestības pilniem skatieniem padarītu katru mirkli nozīmīgu. Šajā sajūtu vērpjā, kur laiks šķita kā neiespējama vilkme, viņi abu zināja, ka katra minūte tuvina viņus brīdim, kad viņi beidzot satiks savu bērnu.
Kad beidzot sāka tuvoties dzemdību brīdim, m***ķi un ā***i strādāja koordinēti un mierīgi, vadot Mariju cauri katram solim. Viņa piedzīvoja neiedomājamas sā**s, kas mainījās no mirgojošas līdz asām, bet arī izjuta spēcīgu gribu un spēku, kas deva viņai spēku turpināt.
Marija zināja, ka visi pūliņi un grūtības būs tā vērts, kad viņa beidzot turēs savu mazuli rokās. Pēc stundām ilgām pūlēm un koncentrētām piepūlēm piedzima vesels puisītis. Telpā izplatījās neizsakāms prieks un atvieglojums. Jānis, ar asarām acīs un sirdī piepildītu ar sajūsmu, apskāva savu sievu un dēlu, sajūtot neizsakāmu laimi un pateicību par šo brīnišķīgo dāvanu.
Taču drīz vien viss mainījās, kad Marijas stāvoklis pavisam pēkšņi sāka pasli**nāties! Diemžēl, viņas seja kļuva pavisam b**a, taču viņa sāka jau sūdzēties par pavisam stiprām v**era sā**m. Situācija strauji mainījās uz ļoti slikto pusi…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā