Es ieeju iekšā ārstu atpūtas telpā, sēžos krēslā, izstiepju kājas, pieveru acis.
– Pirmais gads?
– Ko? – es pielecu stāvus. Atpūtas telpā bija viss pelēcīgs un es nepamanīju, ka te ir arī vēl kāds.
– Pirmo gadu strādājat? – apaļīgs vīretis iekārtojas dīvānā, tālākajā istabas stūrī . – Vienkārši, es redzu, ka ienāca jauns ārsts, pārāk saguris un uztraucies vienlaikus.
– Atvainojiet, bet nepiederošām personām te atrasties aizliegts.
– Es ļoti atvainojos. Es nepavisam neesmu nepiederoša persona. Es te nostrādāju gandrīz 30 gadus. Ķirurgs. Bērnu. Divi gadi kā esmu pensijā. Ienācu apraudzīt kolēģi, Pāvelu Aleksandroviča. Jums būtu viņš jāpazīst, viņš te ir galvenais ārsts.
Vīrietis pienāk pie manis.
– Vasīlijs Igorovičš.
– Sergejs .. Sergejs Vladimirovičš, – paspiežam viens otram roku. Pirksti viņam tādi nekādi, bet roka ļoti spēcīga.
– Es jau gāju ārā, bet ejot garām ”mīļajai” atpūtas istabai , nenoturējos un ienācu paskatīties. Šim dīvānam ir kādi 10 gadi stabili! Cik gan naktis esmu uz viņa pavadījis dežūras laikā. Tikko kā apsēdos un piepeši jūs te. Viņš smagi elpo, tieši uz krēsla nokrita. Padomāju, ka jauniņais!
– Es šeit esmu trešo nedēļu pēc ordinatūras. Ātrās palīdzības bērnu slimnīca – pati izmisīgākā izvēle. Ziniet, visas šīs bērnu traumas … likās, ka nekad nepieradīšu. Kaut arī kolēģi saka, ka jau pēc pāris mēnešiem nereaģēšu uz bērnu bļāvieniem un raudāšanu, “apaugšu ar slāni”. Bet ja arī nesanāks, palūgšu lai pārved uz ”pieaugušo” klīniku.
Vasīlijs Igorovičš mazliet smaida un skatās tieši acīs.
– Es ceru, ka neapaugsiet un paliksiet te. Ne reizi savas dzīves laikā es nenožēloju, ka kļuvu tieši par bērnu ķirurgu. Mūsu profesija ļauj cilvēku iepazīt vairāk nekā jebkura cita profesija. Varu droši teikt, ka viss pats īstākais satiekas tieši bērnos. Bailes, sāpes, izmisums, drosme, vīrišķība un mīlestība.
Vasīlijs Igorovičš pāris sekundes klusē, sabozās, stāsta :
15 gadus atpakaļ šeit, atpūtas telpā, ieskrēja māsiņa no uzņemšanas.
– Autoceliņš! Ļoti smaga stāvokļa pacients otrajā operācijas telpā!
Atskrēju, brigāde jau bija salasījusies, uz galda sešgadīga meitenīte. Kamēr ģērbos un steralizējos uzzināju visu sīkāk. Mašīnā bija ģimene kura sastāvēja no četriem cilvēkiem. Tēvs, māte un divi bērni: dvīņi , puisītis un meitenīte.
Vairāk par visiem bija cietusi meitenīte: Sitiens tika saņemts labajās, aizmugurējās durvīs , tur – kur atradās bērns. Māte, tēvs un brālis gandrīz necieta vispār – saskrāpējumi un zilumi vien uz viņiem bija. Viņiem palīdzība tika veikta uz vietas.
Meitenītei bija lūzumi, stulbas traumas, plēstas brūces un liels zudums asiņu.
Pēc pāris minūtēm jau bija atnākušas asins analīzes un kopā ar tām ziņa, ka trešā pozitīvā mums nav šeit, slimnīcā. Jautājums bija kritisks – meitenīte smagā stāvoklī, viņas dzīvības skaists ir uz minūtēm. Tika ātri veiktas asins analīzes arī vecākiem. Tēvam – otrā, mātei – ceturtā. Atcerējās par dvīņu brāli, viņam, protams – trešā.
Viņi sēdēja uzņemšanā. Māte – visa asarās, tēvs bija ļoti bāls, puisītis ar izmisumu acīs. Viņa visas drēbes bija nosmēretas ar māsas asinīm. Es pienācu pie viņa, piesēdos tā lai mūsu acis būtu vienā līmenī.
– Tava māsiņa ļoti smagi cieta – teicu es.
– Jā , es zinu – puisītis nopūšoties atbildēja un paberzēja actiņu ar kulaciņu. – Kad mēs ietriecāmies, viņa ļoti stipri sasitās. Es turēju viņu uz saviem ceļiem, viņa tik ļoti raudāja, bet pēctam pārstāja un iemiga.
– Vai Tu vēlies viņu izglābt? Tad mums ir jāpaņem asinis no Tevis priekš viņas.
Viņsš pārstāja raudāt , paskatījās apkārt, kaut ko gudrojot, smagi ieelpoja un pamāja ar galvu. Es ar žestu pasaucu māsiņu pie mums.
– Tā ir Svetas tante. Viņa aizvedīs tevi uz procedūras kabinetu un paņems no tevis asinis. Svetas tante to ļoti pieprot darīt un tev nebūs sāpīgi vispār.
– Labi. – Puisītis dziļi ieelpoja un pastiepās pie mātes . – Es mīlu tevi, mammu! Tu esi pati labākā! – Pēctam uzreiz arī pie tēva – un arī Tevi, tēt, es mīlu! Paldies par riteni.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā