Man vēl joprojām skrien tirpas pāri ķermenim, kad es atceros šo dienu….

Sveta aizveda viņu uz procedūru telpu, bet es aizskrēju uz otro operācijas istabu.

Pēc operācijas, kad meitenīti aizveda jau uz reanimācijas telpu, es gāju atpakaļ uz atpūtas telpu. Pamanīju, ka mūsu mazais varonis guļ zem segas uz slimnīcas gultas, procedūru istabā. Sveta bija atstājusi viņu atpūsties pēc asiņu noņemšanas. Es pienācu pie viņa.

Lasi vēl:Padomi par mīlēšanos, ko iesaka vecmāmiņas

– Kur ir Katja?

– Viņa guļ. Ar viņu viss būs kārtībā. Tu viņu izglābi.

– A kad es nomiršu?

– Nu, nepavisam drīz, tikai tad, kad būsi pavisam vecs.

Vasīlijs Igorovičš iznes pār muti pēdējo frāzi ar drebošu balsi. Minūti klusēdams.

– Redzu, Sergej Vladimirovičš , ka jūs nepavisam sapratāt kas īsti tad arī notika. Es arī nesapratu uzreiz. Pāris stundas pēctam mocīja šaubas, bet tas arī pieleca.

Vairāki gadi pagāja, bet man vēl joprojām tirpiņas pār kauliem saskrien kā es atceros to dienu. Puisītis domāja, ka nomirs pēc tā, kad viņam “noņems asinis”. Tāpēc arī viņš atvadījās no saviem vecākiem. Pateiksiet, ka tas bija bērna naivums? Un? Viņš uz visiem simts bija pārliecinats, ka nomirs. Viņš reāli deva savu dzīvību lai tikai izglābtu māsu.

Jūs saprotat kādu rīcību viņš bija veicis? Pašu īstāko. Un neviens pat nepamanīja. Palieciet šeit strādāt, Sergej Vladimirovičš. Ik pa laikam būs smagi, bet Jūs to nekad nenožēlosiet.