Ķīniešu sievietes darīja šo stundām ilgi, tikai lai viņu vīrieši būtu apmierināti ar rezultātu

Ietekme uz dzīvi

Lieki piebilst, ka šādu kāju īpašnieces bija lemtas nebeidzamam diskomfortam. Daudzas darbības izraisīja sievietēm briesmīgas sāpes, tostarp staigāšana. Šīs mocības pārdzīvojušās sievietes stāsta, ka bērnībā jutušas, kā staigājot lūst pirksti. Šā iemesla dēļ viņas bija spiestas izmantot kalpu palīdzību, lai varētu pārvietoties.

Tas ietekmēja arī ķermeņa uzbūvi, jo tika pārdalīta slodze un traucēta asinsrite, turklāt daudzām meitenēm un jaunietēm bija pietūkuši gurni.

Šis nežēlīgais kāju nosiešanas rituāls ilga veselus 1000 gadus līdz pat 1949.gadam, kad Ķīnas komunisti aizliedza šo rituālu. Īsti gan nav zināms, kam pienākas „pateicība” par to, ka šajā periodā aptuveni divi miljardu ķīniešu sieviešu tika padarītas par invalīdēm.

Meitenēm 4 – 7 gadu vecumā pienāca diena, kad viņu kājas tika sakropļotas uz mūžu. Vispirms tās tika izmērcētas ārstniecisko augu un dzīvnieku asiņu šķīdumā, bet pēc tam ar īpašu koka ierīci bez jebkādas atsāpināšanas tika salauzti visi kāju pirksti, izņemot īkšķi.

Ķīniešu meiteņu mazās kājas spēlēja noteiktu sociālu lomu – no pēdas lieluma bija atkarīgs, cik labi meiteni varēs izprecināt.

Lasi vēl: “Šīs meitenes brālis gāja bojā autoavārijā”; Pēc 10 gadu klusēšanas, viņas vecāki beidzot atklāja viņai briesmīgu noslēpumu

Ķīnieši izsmēja un nicināja sievietes, kurām bija normālas pēdas, tās bija vai nu laucinieces vai dumpinieces pret tradīciju. Toties ar sieviešu miniatūrajām kājiņām ļoti lepojās viņu vecāki, vīri un arī viņas pašas. Šis lepnums tika demonstrēts, valkājot ārkārtīgi greznas, izšūtas zīda kurpītes un kājautus.