Kādu dienu tu skumsi pēc manis…

Līdz asarām patiesi… Neko pielikt, ne atņemt.

Kādu dienu tu pēc manis skumsi,

Sapratīsi, ka laiks māca, nevis dziedē,

Ka laime ir vienkāršs brīdis vienatnē

Un šķiršanās vien vēlme atkal tikties.

Reiz tu sagribēsi būt ar mani,

Līdz drebēs ķermenis un sāpēs dvēsele…

Lai līdzās manu balsi vien dzirdētu skanam

Un sajustu, kā elpoju es tevi.

Kādu reizi tu vairs gaidīt negribēsi,

Mani ar citiem dalīt vairs nespēsi,

Tad tu man piezvanīsi, lai pateiktu

Kā bez prāta mani redzēt vēlies.

Es spēšu saprast, arī piedot spēšu,

Tu man dārgāks par visu šai pasaulē esi!

Tu tik iemācies mani nepazaudēt pēkšņi,

Jo pazaudēto vairs atgriezt nespēsi!

Avots: fishka100.ru