Taču vecāki, kuriem ir pieauguši bērni, ar vislielāko prieku dodas ciemos pie viņiem, priecājoties, ka tagad bērniem ir izveidojusies sava dzīve. Pats smieklīgākais ir tas, ka viņi ar tik pat lielu prieku brauc mājās, jo saprot, ka pat tad, ja viņu savstarpējās attiecības ir lieliskas, viņiem pietiek vien ar to mazumiņu laika kopā. Kamdēļ tā notiek?
Lieta tāda, ka līdz ar vecumu cilvēks aizvien vairāk ciena komfortu, turklāt pilnīgu komfortu viņi jūt savās mājās bez bērnu klātbūtnes. Turklāt tieši mājās viņi var justies ērti un nejusties tik veci, kādi viņi ir, kad atrodas kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem.
Lūk, viņu ērtais dīvāns, mīļākais krēsls, iemīļotais televizors un siltā sedziņa. Šādos apstākļos cilvēks jūtas teju 20 gadus jaunāks. Atliek vien retāk ieskatīties spogulī…un pievērti acis tam, cik ātri ir pieauguši jūsu bērni.
Taču, līdzko jūs pārvācaties pie bērniem vai ļaujat saviem bērniem pārvākties pie jums, un jūsu vecuma ilūzija izgaist. Vecā gulta asociējas ar jūsu jaunību, bet jūsu pieaugušie bērni jums asociējas ar vecumu. Lieta ir tāda, ka cilvēks līdz sirmam vecumam ir ieprogrammēts savos jaunības gados.
Tādēļ, cik ilgi vien ir iespējams, nevajag izraut gados vecākus cilvēkus no viņu ikdienas dzīves un vides – tā ir vislabākā vieta, kur viņi jūtas labi. Jūs, būdami lieli bērni, varat censties palīdzēt viņiem, atbraukt ciemos, biežāk piezvanīt.
Tāpat uz vecāku un bērnu attiecībām iespaidojas psiholoģiskā saderība. Ja cilvēki uz dzīvi lūkojas ar puslīdz vienādu skatienu, tad arī dzīvošana kopā var šķist apmierinoša. Vislabāk tomēr ir tad, ja radinieki dzīvo nevis kopā, bet netālu cits no cita. Jāņem vērā, ka arī tūkstošiem kilometru attālums jūsu starpā neko labu nedos, lai gan teju katram dzīvē ir kāds toksisks radinieks, kur pat šāds attālums liksies pārāk tuvs.
Un kā ir ar jums? Kad jūs vislabāk sadzīvojat ar saviem pieaugušajiem bērniem/ vecākiem?