Visi domāja: kāda gan nabaga sieviete…. Viņas mīļotais viņu pameta, lai būtu kopā ar kādu citu… Kā gan viņa var to pārdzīvot?
Bet viņa nopirka jaunas tapetes, skaistus aizkarus un saka taisīt remontu. Tapetes bija ar tumši zaļu rakstu, un aizkari bija nogatavojušos ķiršu krāsā. Un tas bija skaisti!
Un agri no rīta devās uz tirgu pēc saldiem āboliem, cepa garšīgu kūku, uzvārīja sev stipru kafiju ar saldo krējumu, un to visu baudīja. Pusdienās viņa sev pagatavoja lazaniju ar sēnēm un baklažāniem, bet vakariņās – dārzeņus ar Provansas garšaugiem.
Cik vientuļa viņa tagad bija – uztraucās arī viņas vecāki un aicināja ciemos uz vasarnīcu. Ko darīja viņa? Iegādājās kucēnu, un devās regulārās pastaigās. Suns viņu izveda pastaigās pa parku, gluži vai sakot: skaties, kāda vāvere, un ķēra viņai vardes.
Sofija saprata, ka ir jāmaina savas dzīves lielie plāno un jāsāk noticēt laimīgai nākotnei.
Izpildi testu!
Viņa noteikti ir ļoti nelaimīga, tikai to neizrāda, viņas draugi izlēma. Bet Sofija tā vietā, lai pārdzīvotu, nopirka sev divas jaunas, skaistas kleitas, salmu cepuri, baltas sandales un nokrāsoja matus šokolādes krāsā.
Droši vien viņa naktīs raud spilvenā, teica kaimiņi. Bet ā vietā viņa pagatavoja zaļo tēju ar laimu, atvēra logu, apsēdās ar krūzīti rokās uz palodzes un apbrīnoja milzīgo, skaisto mēnesi. Un tad viņa saldi aizmiga, ieklausoties nakts pilsētas skaņās. Viņa sapņoja par jūru un krāsainām gliemežvākiem.
Kolēģi apsprieda – kā gan viņai neveicas… Taču Sofija pierakstījās autovadītāju kursos, nokārtoja eksāmenu, nopirka lietotu automašīnu.
Tas ir tāds trieciens, kad vīrietis aiziet, čukstēja paziņas. Bet Sofija iemeta somā vasaras kleitas, savas jaunās, baltās sandales, iekāpa savā mašīnā, sēdās pie stūres, paņēma savu suni un devās ceļā uz pludmali.
Viņa netālu no pludmales noīrēja nelielu istabiņu pie kādas sievietes gados, vakariņās mielojās ar ceptām zivīm, brokastīs ēda karstmaizītes, persikus un vīnogas un apbrīnoja pasakainus saulrietus. Sofija ieguva iedegumu un kļuva vēl slaidāka.
Atvaļinājums beidzās, viņa atgriezās mājās, un tur … tur bija viņš. Viņš teica, ka ir kļūdījies, un lūdza viņai sākt visu no jauna. Bet Sofija izdzina viņu ārā, nomainīja tālruņa numuru, nopirka jaunu slēdzeni un izsauca atslēdznieku.
Izrādās, arī atslēdzniekam garšoja stipra kafija, ābolu pīrāgi, viņam patika vērot mēnesi, viņš mīlēja suņus un lasīja grāmatas. Viņš nomainīja viņas durvju slēdzeni, nomainīja veco virtuves krānu, iemācīja viņai gatavot gaļu franču gaumē, kafiju Vīnes gaumē un piedāvāja viņai kļūt par viņa sievu. Suns ar jauno situāciju bija apmierināts. Arī Sofija.
Gadu vēlāk izrādījās, ka viņš diezgan labi dzied šūpuļdziesmas, viegli un bez piepūles spēj “stūrēt” divvietīgu bērnu ratiņus un zina, kā iešūpot miedziņā divas mazas meitenītes. Dvīnītes.
Lasi vēl: Kad Liepiņi atgriezās mājās viņi ieraudzīja, ka pagalmā ziedu vietā ir kartupeļi, grila vietā – komposta kaudze; Tikai pēc tam viņi uzzināja, kas noticis
Un vēl pēc gada viņi, kā sapņoja, ka nopirks māju laukos. Viņi to izdarīja. Viņi sakopa pamesto dārzu, dīķī iemitināja karpas, uzkarināja logiem gaišus aizkarus, nopirka skaistus traukus.
Viņa gatavoja dārzeņus un zivis, cepa gardus ābolu pīrāgus un vārīja plūmju ievārījumu. Pa atvērto logu ielidoja tauriņi, smaržoja āboli un margrietiņas turpat laukā, pļavā rotaļājās laimīgi bērni un priecīgi rēja suns.
Vēlā vakarā, kad meitas bija saldi aizmigušas un suns savilcies kamoliņā gulēja pie siltā kamīna, viņi, kā vienmēr, sēdēja verandā apskāvušies, klausoties nakts dārza skaņās, un teica viens otram “Es tevi mīlu”.