Kā novērtēt to, kas jums dzīvē dots? Noderēs!

Tas ir pat konfliktā ar to, kā aizvadām dzīves šajā gadsimtā. Viss ir par attīstību, ambīcijām. Mums jādara vairāk, jāgrib vairāk, jāsasniedz vairāk!

Ideja par apstāšanos un novērtēšanu – tas šķiet nepareizi un dīvaini. Šķiet, ka tas ir kā sods vai kļūda sistēmā.

Bet ir tik daudz kas, par ko mēs varētu justies pateicīgi. Vienmēr pastāv iespēja, ka mēs varētu nepiedzīvot nākamo dienu. Ja mēs dzīvotu ar šādu apziņu, mēs sāktu novērtēt visu, ko mums dzīve patiesi sniedz – vasaras saulrieta debesis, auksta piena garšu, vecas ķieģeļu sienas un pamestas vilcienu stacijas. Mums apkārtējos cilvēkus.

Visbiežāk mēs baidāmies novērtēt to, kas mums ir, tīri baiļu dēļ. Mēs baidāmies apzināties to, kas mums ir, domādami, ka tas mums padarīs vāju, liks zaudēt ambīcijas, vēlmi pieņemt jaunus izaicinājumus. Uztraukums šķiet daudz dabiskāks. Bet tas, ka mēs vienmēr domātu par to, kas nav kārtībā, nepadara mūs par labākiem cilvēkiem.

Daudz drosmīgāka ir rīcība, kuras laikā mēs pieņemam labo. Apzināmies, ka tas, ka bijis, ir vairāk vai mazāk aizritējis labi.

Un lai arī cik nepieņemami tas varētu šķist, labākais veida, kā novērtēt to, kas mums dots, ir ideja par mūsu pašu nāvi – cik drīz un cik negaidīti tā var pienākt! Un cik ļoti mums pietrūks viss, ko dzīve devusi, kad mums tas viss tiks atņemts.

Pateicība ir stāvoklis, kurā mēs varam patiesi apjaust visu, kas mums dots. Un ar skaidru, bet pieticīgu apziņu, mēs varam sev atgādināt – mums ir tik daudz kas, ko zaudēt. Tieši tāpēc mums arī ir tik daudz kas, ko novērtēt.