Gribētos teikt, ka pēc suņa ienākšanas mūsu ģimenē ir iestājies miers un harmonija, ka visi ir laimīgi un mīl šo “mūžīgo dzinēju”, bet nē. Lietas nav tik viennozīmīgas, kā man gribētos.
Es vienpersoniski pieņēmu lēmumu iegādāties suni, naivi ticot, ka mana ģimene manu lēmumu pieņems ar prieku un līksmību. Un ne velti.
Mēs vienmēr esam bijuši aizrauti ar vidējo un mazo šķirņu suņiem pastaigās, īpaši mana meita. Pīkstēšanai un čīkstēšanai, kāds mīlīgs sunītis, nebija nekādu robežu. Un Kira, suns, kas pastaigājas mūsu pagalmā, šķirnes garspalvainais taksis, visu iemīļots un vienkārši skaists, nevienu neatstāja vienaldzīgu.
Arī mana sieva, atceros, vienmēr nāca apbrīnot savu draudzeni, kurai bija mazais mopsis.
Es apkopoju šos divus faktus un atvedu mājās Džeka Rasela terjera kucēnu. Taču, kā izrādās, suņa turēšana un suņu mīlēšana no attāluma ir divas dažādas lietas.
Atgriežoties pie jautājuma par to, kā mūsu dzīve ir mainījusies līdz ar suņa ienākšanu, es teiktu, ka dzīve ir kļuvusi pavisam citāda. Ir mainījusies ikdienas rutīna, mainījies iepirkumu saraksts, parādījušies jauni paziņas, dzīvoklis ir kļuvis ļoti nemierīgs, ļoti nesakopts un vispār viss vairs nav kā agrāk.
Ja agrāk es varēju atļauties gulēt tik daudz, cik gribēju un varēju, tad tagad viss…. Tas ir beidzies. Tagad darba dienās es pieceļos 6.30 un stundu pastaigājos pa apkārtni. Nedēļas nogalē mans miegs pagarinās par stundu, bet tas ir piliens jūrā, salīdzinot ar to, kas bija agrāk.
Es noskaidroju, kur apkaimē ir suņu pastaigu laukumi, izbraukāju visus krūmus un tagad pat zinu, zem kura stūra guļ Vasilijs. Mēs ar Lambo no viņa izvairāmies, lai netraucētu labajam cilvēkam. Pirmajās dienās, kad man bija jāceļas tik agri, es sevi mierināju ar frāzi “kas agri ceļas, tam Dievs dod”. Tas tā nav… Agri cēlušies cilvēki vēlas gulēt visu dienu. Lūk, kāda ir patiesība…
Vakarā, pēc smagas darba dienas, kad gribas izstiept kājas līdz griestiem un ieslēgt seriālu, pieskrien suns ar pavadiņu un māj, ka naktī jāguļ, un tagad ir laiks iet pastaigāties.
Ģimenes aktivitāte kopumā un jo īpaši man ir kļuvusi daudz lielāka. Es stundu pēc pamošanās jau eju 2-3 kilometrus. Un dažreiz es pat skrienu. Ja agrāk es tik daudz staigāju visas dienas garumā. Ja tam pievieno sabalansētu uzturu, var zaudēt daudz svara. Bet pagaidām tā ir tikai teorija. Es vēl neesmu nonācis līdz praksei. Tāpēc es joprojām ēdu savu rīta stresu ar garšīgām bulciņām.
Iepirkumu sarakstam pievienoju ērču tabletes, prettārpu līdzekļus, suņu mazgāšanas līdzekļus, barību, našķus un rotaļlietas. Tagad zinu, ka našķus labāk pirkt vienā vietā, kamēr tuvākajā zooveikalā dažkārt 3 reizes dārgāk. Barību labāk ir pasūtīt tirdziņos, un visgaršīgākā lieta sunim ir pie viena ražotāja…
Lasi arī: Kāpēc lai pieaugusi sieviete gribētu uzturēt attiecības ar vecu vīrieti, kuram nav sava māja / dzīvoklis – vīriešiem nepatīk dzirdēt šo patiesību
Arī man katrā kabatā ir suņu barība. Nav zināms, kur tā var noderēt.
Tagad es pazīstu gandrīz katru suņu īpašnieku apkaimē. Es zinu, no kuriem suņiem turēties tālāk un ar kuriem varu droši spēlēties. Es vairs nebaidos no citu cilvēku suņiem, jo, ja saimnieks palaiž vaļā pavadiņu, viņš ir simtprocentīgi pārliecināts par sava mīluļa draudzīgumu.
Tas man dod pārliecību. Es zinu vietas, kur pulcējas suņu pastaigu cienītāji. To ir daudz vairāk, nekā es domāju. Taču suņu īpašnieces pārsvarā ir sievietes. Mana sieva tagad ir greizsirdīga ikreiz, kad dodos pastaigā ar Lambo. Tāpēc vakarā mēs visi kopā ejam ārā. Visa ģimene. No rīta tā nav. No rīta visas suņu audzētājas, pēc sievas domām, ir aizmigušas. Tāpēc mums arī nav jāceļas.
Bet tagad par skarbo realitāti…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk