Kā mūsu dzīve ir mainījusies līdz ar suņa ierašanos. Nepatīkamā patiesība

Dzīvoklī valda haoss.

Sievai patīk kārtība. Bet līdz ar suņa ierašanos kārtība ir kaut kur aizbēgusi. Sieva viņu meklē, sauc, bet viņa nenāk.

Mēs esam iztīrījuši visus paklājus. Kukaiņa dēļ, peļķīšu dēļ, matu dēļ. Paklāju vietā mums ir autiņpaklāji. Divi vai trīs katrā istabā. Viņi saka, ka ar laiku to kļūs mazāk – pa vienam uz dzīvokli, bet, godīgi sakot, es tam maz ticu.

Bet ir arī pozitīvais aspekts. Uz grīdas nav nekā cita. Izņemot vilnu un autiņpaklāju. Jo viss pārējais ātri tiks iznīcināts, ja tas būs acu augstumā. Un pēdējā laikā suņa zobi pārbauda pat tās lietas, kas pavirši piestiprinātas pie plauktiem.

Agrāk es domāju, ka kaķu spalvas ir ļaunums. Nē. Kaķu mati, kas sajaukti ar suņu matiem, ir ļaunums.

Mana sieva un meita no vienas galējības pāriet otrā. Kad ir daudz dzīvnieku, viņas kļūst kaitinošas. Kad ir kluss un mierīgs, no visiem uzreiz jūtama mīlestība, rūpes un līdzjūtība.

Lasi arī: Kāpēc lai pieaugusi sieviete gribētu uzturēt attiecības ar vecu vīrieti, kuram nav sava māja / dzīvoklis – vīriešiem nepatīk dzirdēt šo patiesību

Mājās vienmēr valda haoss. Vai nu kaķis dzen suni. Vai suns dzen kaķi. Meita čīkst, kad suns uz viņas lec, sieva kliedz, lai suns apstājas. Sunim ir vēl jautrāk, jo visi vicina rokas un saka tam kaut ko smieklīgu.

Un es sēžu tur, skatos uz to visu un man viss ir kārtībā. Man viss ir labi. Celšanās 6.30, melni maisiņi ar izkārnījumiem no rīta, suņu pastaigas, autiņpaklāji pa visu māju, haoss visapkārt man. Un tas viss ir īslaicīgi. Un suns iemācīsies iet uz viena autiņpaklāja, un kļūs pieaugušais, un līdz ar to arī gudrāks, mana meita mazliet paaugsies, iemācīsies pareizi uzvesties, dzīvoklī atkal būs paklāji un mājīgums. Kādreiz, kādreiz…