Jauna sieviete atļāva bijušajam cietumniekam pārnakšņot šķūnī. Bet no rīta kaimiņu acīm pavērās šausminošs skats!

Māra nobijās vēl vairāk, bet tad svešinieks teica:

– Es dzirdēju to puisi šeit kliedzam. Vai tev ir bail no viņa?

– Man ir bail, Māra atzina.

– Ļauj man pārnakšņot šķūnī. Man ir trausls miegs. Ja es dzirdēšu, ka viņš atnāk, tūlīt tikšu ar viņu galā.

Māra pienāca tuvāk žogam, aiz kura stāvēja vīrietis, un jautāja:
Un kas esi tu?

– Es nezinu, kas es esmu, sacīja vīrietis, bet esmu nosēdējis cietumā savu laiku un atgriežos mājās.

Jaunā sieviete uzmanīgi ieskatījās vīrieša acīs un nez kāpēc nolēma, ka viņš ir labs cilvēks. Valdim bija mežonīgas un ļaunas acis, bet šim cilvēkam – labas. Labas un skumjas.
– Labi, es tevi ielaidīšu. Droši vien gribi ēst, vai ne?

Vīrietis pamāja ar galvu, un Māra atvēra viņam vārtus un aicināja apsēsties pie galda, kas stāvēja pagalmā.

Māra atnesa maizi, sviestu un boršča šķīvi. Viņš ēda alkatīgi, steidzīgi, bet, kad bija paēdis, sirsnīgi pateicās Mārai un teica:

– Ej mājā un dodies gulēt. Neuztraucies ne par ko. Es iekārtošos šķūnī un sargāšu tevi no Valda.

Māra aizgāja. Ilgu laiku viņa nevarēja aizmigt no satraukuma, bet tad miegs viņu pārņēma. Pārsteidzoši, bet viņa gulēja saldi un nemaz nedzirdēja, kas notiek mājas pagalmā.

No rīta viņa atrada pagalmā Valdi bezsamaņā un ar lauztu degunu. Kaimiņi ziņkārīgi lūkojās aiz žoga un sačukstējās. Bet svešinieks bija prom.