– Un kur viņas devās pēc tam? – Grigorijs ar cerību viņam jautāja.
– To es jums nevaru pateikt, – atbildēja dakteris.
Grigorijs jutās neērti. Vai viņa sieva un meita kļuva par bezpajumtniekiem?
Atgriezies mājās, Griša atrada savu veco piezīmju grāmatiņu.
– Vismaz šo nav izmetusi tā sieviete, – viņš murmināja, paņemot no plaukta piezīmju blociņu.
Viņš iebāza atradumu kabatā un izgāja no kabineta. Ielūkojies guļamistabā, vīrietis pārliecinājās, ka sieva saldi guļ.
Viņam pagāja kāds brīdis, līdz viņš nokļuva līdz numuram, kas bija parakstīts “Aņa”.
– “Sveiks!” viņš dzirdēja klausulē.
– Labu pēcpusdienu vai vakaru, – atbildēja Grigorijs. – Varbūt jūs mani nepazīstat. Es atradu jūsu numuru savas bijušās sievas piezīmju grāmatiņā. Viņas vārds ir Vera.
– Vera?! – pārsteigta sieviete. – Kas ar viņu?
– Es arī gribētu par to uzzināt.
Grigorijs pastāstīja viņai savu stāstu, un sieviete ar interesi klausījās.
– Es, protams, ļoti gribētu jums palīdzēt, bet es pat nezinu, kā, – viņa teica. Griša liktenīgi nopūtās.
… Pa ceļu steidzās apmēram septiņpadsmit gadus veca meitene. Šodien viņa visu dienu pavadīja kājās, dežurējot sli**ī*ā par medmāsu. Visi viņas klasesbiedri bija kaut kur devušies, tikai viņa, Jūlija, bija spiesta smagi strādāt, lai kaut kā palīdzētu mammai un savilktu galus. Pagriežoties aiz stūra, viņa nolēma aiziet uz lielveikalu.
– Vēl pieci euro,” teica pārdevēja pie kases.
– Atvainojiet, man nav piecu euro. Vai es varu tos atnest rīt? Es nedzīvoju tālu, – Jūlija viņai samulsusi atbildēja.
– Jūs visi tik daudz solāt, – monotoni sacīja pārdevēja. – Nekavējiet rindu.
– Ļaujiet man par to samaksāt, – atskanēja balss no aizmugures. Meitene pagriezās un ieraudzīja izskatīgu jaunu vīrieti.
– Neuztraucieties. Man tas neko nemaksā, – viņš pasmaidīja.
Viņi kopā izgāja no veikala.
– Vai man jūs pavadīt? – Puisis jautāja, iepazīstoties ar Nikitu.
– Paldies, nav vajadzības, – sacīja meitene. Tajā brīdī viņa baidījās, ka svešinieks varētu redzēt, kur viņa dzīvo. Atvadījusies no puiša, viņa paslēpās koku biezoknī un devās atpakaļ pie sevis.
Mājās Jūlija atzinās mātei, ka satikusi Ņikitu.
– Mammu, viņš ir tik… tik! – viņa apbrīnojami teica.
– Galvenais, ka nav izrādījies nekāds nelietis, – nopūtās Vera.
Kopš ugunsgrēka bija pagājis jau ne mēnesis, un viņa joprojām nespēja atgūties. Tajā liktenīgajā vakarā viņa ar meitu bija iekšā. Ja ne tēvocis Igors, kurš gāja garām, Vera un Jūlija noteikti būtu gājušas bojā. Tieši viņš bija tas, kurš pamanīja no jumta nākošos dūmus un cēla trauksmi. Vīrietim izdevās māti un meitu izvest no mājas. Tiesa, Vera cieta vairāk. Viņa gandrīz divus mēnešus pavadīja guļot. Tagad viņai bija nepieciešama dārga ārstēšana, un viņai un Jūlijai tai vispār nebija naudas.
Nākamo vakaru Veras meita pavadīja kopā ar jaunu skaistuli. Nikitai meitene patika. Viņš uzaicināja viņu uz kafejnīcu, un viņi visu vakaru staigāja pa parku, stāstot viens otram par sevi.
Attiecības starp jauniešiem attīstījās strauji. Jūlija nepamanīja, kā viņa līdz ausīm iemīlējās slaidā brunetā ar lielām pelēkām acīm.
– Klausies, Jūlija, – viņš reiz teica. – Man tuvojas dzimšanas diena. Man vajadzīga tava palīdzība.
– Sakiet, es visu izdarīšu tavā labā! – viņa viņam jautri atbildēja.
– Tikai banka man nedod aizdevumu, – viņš turpināja. – Man ir lūgums: kādu brīdi palīdzi man ar to. Es strādāju, tāpēc problēmu nebūs. Jums tiks izsniegts tikai viens aizdevums.
“Rozā briļļu” dēļ meitene neredzēja nekādas iespējamās briesmas un piekrita palīdzēt savam mīļotajam cilvēkam.
… – Mamulečka, es šodien atgriezīšos vēlu, – viņa vakarā informēja Veru, dodoties uz Ņikitas dzimšanas dienas svinībām.
Noskūpstījusi māti, viņa izgāja no mājas un devās pie jaunieša.
Pie bankas bija īsa rinda. Pēc dokumentu kārtošanas pāris drīz vien iznāca ārā.
– Cik es priecājos, ka tu man esi, mana mīļā! – viņš teica viņai, sakot paldies par palīdzību šajā lietā.
Stundu vēlāk Ņikita turēja rokās jaunu jaunākā modeļa telefonu, un laimīgā Jūlija priecājās par savu izredzēto.
Biezi paēdis kādā prestižā restorānā, pāris devās pastaigā pa pilsētu un iztērēja naudu, kas bija palikusi no pirkuma.
– Pagaidi, – Nikita čukstēja viņai uz auss, ieraudzījis nelielu puķu veikaliņu pie ceļa.
Pēc dažām minūtēm viņš pasniedza meitenei milzīgu rožu pušķi.
– Manai mīļākajai un vienreizējai skaistulei, – viņa izlasīja pie ziediem piestiprināto zīmīti un apbrīnā apskāva savu skaistuli.
Vakarā, atgriežoties no pastaigas, Jūlija dalījās ar māti, cik laimīga viņa ir ar Ņikitu.
– Ak, kaut kas manā sirdī nav vietā, – nopriecājās māte, klausoties viņā.
– Kas tu esi, mammu, Nikita – vislabākais! – Ieelpojot sārto rožu smaržu, sacīja meitene.
Tomēr pēc šīs tikšanās Nikita kaut kādu iemeslu dēļ pārstāja kontaktēties. No rīta pamodusies, Jūlija vairs nelasīja puiša novēlējumus un neredzēja neatbildētos zvanus. Viņš viņai vairs neatbildēja. Galu galā bija mainījis arī numuru. Viņš piemānīja meiteni.
Izrādījās, ka viņš vēlējies tikai naudu un tagad Jūlija ir parādā bankai milzu summu. Šajā brīdī meitene saprata, ka nespēs palīdzēt mātei ar ārstēšanos un viņa izplūda asarās.
Viņa gāja pa ielu un raudāja. Pretī nāca Grigorijs un nemaz nenojauta, ka tā ir viņa meita, kura raud. Viņš pieskrēja pie meitenes un ilgu laiku runādami viņa atklāja, ka ir viņa meita. Viņš tā nopriecājās, ka beidzot ir viņas atradis. Meita piekrita viņu aizvest pie mātes.
Ieejot istabā Griša atvainojās meitenēm par visu ko viņām ir nodarījis. Apsolīja laboties un vienmēr visā palīdzēt. Tie nebija tukši vārdi, jo Griša iedeva naudu Jūlijai ko atdot bankā un iedeva daļu naudas arī mātes ārstēšanai. Kopā gan viņi nedzīvoja, jo tikai laiks ārstē brūces.
Tomēr viņš vienmēr bija gatavs palīdzēt viņām, tieši šī iemesla dēļ viņš nopirka privātmāju skaistā meža ielokā ar ezeru abām savām meitenēm. Visu dzīves sāka uzlaboties.
