Kad uzaicināju vīrieti uz vakariņām savā Olaines dzīvoklī, biju pārliecināta, ka būs skaists vakars. Taču viss izvērtās pavisam savādāk.
Ir lietas, kuras sievietes neaizmirst nekad. Sevišķi tad, ja runa ir par pirmo tikšanos pēc ilga laika, kad atkal gribas sajusties mīlētai un novērtētai. Man ir 54 gadi, dzīvoju Olainē, un pēc šķiršanās ar vīru ilgu laiku biju atstājusi malā domas par jaunu attiecību sākšanu. Bet, kad beidzot ļāvos, sastapos situācijā, par kuru jāpastāsta.
Mani draugi domāja, ka es kļūdos, kad nolēmu atkal meklēt tuvību un attiecības. Taču es vēlējos vienkārši atkal justies kā sieviete — skaista, vēlama un svarīga. Un tad manā dzīvē parādījās Viktors. Viņš bija kaimiņš, mēs bieži satikāmies parkā, sarunas kļuva arvien ilgākas, skatieni — siltāki. Vienā brīdī viņš uzaicināja mani uz satikšanos, un es nolēmu — lai šī tikšanās notiek pie manis mājās.
Visu dienu gatavoju vakariņas, cepu gaļu, uzklāju galdu ar sveču gaismu un izvēlējos savu labāko kleitu. Es pat nedaudz saraizējos, bet gaidīju šo vakaru ar patiesu prieku.
Un tad — precīzi septiņos vakarā — atskanēja zvans pie durvīm. Es atvēru… un biju šokā.
Viktors stāvēja uz sliekšņa… ar tukšām rokām. Ne ziedu, ne pat nelielas uzmanības zīmes. Es jautāju:
— Tu atnāci ar pilnīgi tukšām rokām?
Viņš tikai pasmaidīja un atbildēja:
— Nu, kas tur slikts? Mēs taču vairs neesam bērni.
Tajā brīdī es sapratu — tikšanās ir galā. Es vienkārši aizvēru durvis viņam deguna priekšā.
Jā, es biju neapmierināta. Bet arī pateicīga par šo mācību. Ja vīrietis jau pirmajā tikšanās reizē neprot parādīt cieņu un uzmanību, tad nākotnē cerēt uz ko vairāk nav jēgas. Labāk būt vienai, nekā ar tādu, kurš neprot novērtēt.
Protams, vēlāk Viktors pa visu pagalmu izplatīja baumas, ka es esmu augstprātīga un palikšu viena. Bet lai viņš runā. Es labāk būšu pati ar sevi, nekā ar cilvēku, kurš domā, ka sievietei pietiek ar viņa klātbūtni vien.
