Jāķeras pie iežēlināšanas, zvanot dēlam un sūdzoties par sāpēm kājās, lai panāktu, ka viņš atnes pārtikas preces.
Mana vedekla par to saka: “Sāp kājas, bet brauc pie māsas uz citu pilsētu un nevar aiziet pēc maizes!”
Bet man ir vienalga, ko viņa domā.
Es apzināti palielinu tālruņa zvanīšanas skaļumu, lai dēls atnāk pārbaudīt, kā man iet.
Zvanu dēlam līdz piecām reizēm dienā, katru dienu sazinos arī ar mazbērniem un vedeklu.
Bet man tas nepatīk, es gribu dzīvot kopā ar viņiem, būt saimniece, nevis ciemiņš.
Dēla ģimeni apmeklēju līdz trīs reizēm dienā. Mana vedekla ir pēcdzemdību atvaļinājumā un vienmēr ir mājās.
Man patīk nākt un sniegt viņai padomus bērna audzināšanā.
Bet viņa, acīmredzot, nav apmierināta ar manu klātbūtni, sūdzas, ka es viņai traucējot.
Es ierodos uz pusstundu, nāku no polikl**ikas, un viņai ar to ir jāsamierinās.
Mana vedekla bija nolēmusi atsākt strādāt, bet es viņai teicu, ka man nav laika būt auklītei.
Es mīlu savu mazdēlu, bet nevēlos būt viena ar viņu.
Man patīk dot padomus savai vedeklai un gaidīt, ka viņa man paklausīs.
Es izaudzināju savu dēlu, vai es to neesmu pelnījusi?
Man vajadzētu būt galvenajai un komandēt. Sūdzos vedeklas vecākiem, ka viņa negrib man pakļauties.
Nesen es paliku pie sava mazdēla, kad vedekla aizbrauca darīšanās. Pārbaudīju skapjus, atradu vilnas zeķes un iznesu tās uz balkona izžāvēt.
Vedekla atbrauca, es aizrādīju, paskaidroju par kodēm, viņa bija nelaimīga.
Pasūdzējās vīram, un dēls mani norāja.
Bet es tik un tā atradīšu veidu, kā iegūt kontroli pār dēla sievu!
Šādu stāstu saņēmām savā redakcijā. Grūti to komentēt, bet var teikt, ka autore ir apņēmīga sieviete, kas pieradusi būt noteicēja un kurai bijis padevīgs vīrs.
Kādas ir tavas domas par šo vēstuli? Vai tiešām sievietei tikai tāpēc, ka viņa izaudzīnājusi dēlu, ir visas tiesības jaukties viņa ģimenes dzīvē un pakļaut vedeklu? Būsim pateicīgi, ja sniegsi savu viedokli un dalīsies pieredzē!