— “Es mīlu citu sievieti.”
Ilzei šķita, ka viņa pārklausījās. Viņas acis piepildījās ar asarām, bet Kristaps atkārtoja teikto ar tādu pašu nopietnību. Viņš tiešām bija atradis citu. Tajā brīdī Ilze sajuta, ka viss, kas viņus vienoja – gadu desmiti, atmiņas, solījumi – sabrūk vienā acumirklī. Viņa vairs nejutās kā sieva, tikai kā atmiņa, kā daļa no pagātnes, ko Kristaps jau bija atstājis aiz muguras.
Pirmās dienas pēc šķiršanās bija kā bezgalīga nakts. Viņa bija zaudējusi ne tikai vīru, bet arī sevi pašu. Viņas pasaule sabruka, un viņa nezināja, kas viņa ir bez Kristapa, ne arī, kā dzīvot tālāk. Sāpes mijās ar dusmām, un apjukums kļuva par ikdienas pavadoņu.
Ilzei šķita, ka viņa nekad vairs nevarēs būt pilnīga — ka dzīve bez Kristapa vairs nekad nebūs dzīve. Prātā nepārtraukti skanēja jautājumi: “Kā tas varēja notikt? Kā viņš varēja mani pamest pēc visiem šiem gadiem?” Viņa juta sevi novecojušu, neglītu un nevajadzīgu; sirds bija tukša, un šķita, ka nekas to nevar aizpildīt.
Tomēr laiks, pretēji viņas bailēm, sāka darboties kā maigais dziednieks. Atveseļošanās process bija lēns un pakāpenisks. Ilze saprata — jāļauj sev sāpēt, bet arī jāļauj sev dzīvot tālāk.
Viņa sāka ar mazām lietām: vairāk gulēt, ēst labāk, doties pastaigās. Drīz dzīvē parādījās aktīvāki soļi — fitnesa nodarbības, joga, rūpes par ķermeni un elpu, kas palīdzēja arī prātam nomierināties.
Viņa sāka apmeklēt psihoterapiju, lai sakārtotu jūtas un saprastu, kas bijis, kāpēc sāp un kā dzīvot tagad. Terapija deva instrumentus — pašsaprašanu, robežas, mazas ikdienas prakses, kas deva stabilitāti. Ilze mācījās pieņemt domu, ka attiecību beigas nav viņas vaina, un ka laime nav atkarīga tikai no otra cilvēka klātbūtnes.
Ar laiku viņa atklāja, ka var būt pilnvērtīga arī viena. Viņa sāka atjaunot savas intereses — lasīja, ceļoja pie draudzenēm, apguva jaunas prasmes, atgriezās pie hobijiem, kurus bija atstājusi novārtā. Mazie panākumi deva drošību; katra diena deva pierādījumu, ka viņa spēj uzbūvēt savu nākotni pašas spēkiem.
Sāpes neatstāja uzreiz, bet kļuva mazākas un retākas. Vietā, kur agrāk bija tukšums, parādījās jauns, mierīgs spēks — apziņa, ka viņa var izvēlēties un rīkoties. Ilze saprata: dzīve pēc šķiršanās var būt cita, bet tā var būt pilna — ar mīlestību pret sevi, jauniem sākumiem un iespējām, ko viņa agrāk neredzēja.
Pakāpeniski Ilze atkal sāka iepazīt sevi. Viņa atrada prieku ceļojumos, jaunos hobijos, sabiedriskos pasākumos un draudzībās. Viņa saprata – lai būtu pelnījusi mīlestību, nav jābūt ideālai sievietei. Viņa jau bija pietiekama tāda, kāda ir. Viņa vairs nejutās atkarīga no otra cilvēka, lai būtu pilnvērtīga, jo bija atklājusi, ka pati par sevi ir vērtīga un izcila.
Viņas dzīvē atgriezās piedzīvojumi un aizrautība. Ikdienas sīkumi ieguva jaunu nozīmi – pastaigas parkā, sarunas ar draugiem, jaunu zināšanu un prasmju apguve. Ilze arvien vairāk apzinājās, ka viņas vērtība nav atkarīga no tā, ko par viņu domā citi, vai no tā, vai viņai ir attiecības. Viņa pati bija savas dzīves pamats. Ilze kļuva par savu labāko draudzeni, iemācījās būt harmonijā ar sevi un atrada mieru, kas nāca no iekšienes.
Ar laiku viņa sajuta spēku un drošību. Viņa saprata, ka mīlestība ir plašāka par romantiku – tā slēpjas draudzībā, pieredzēs, pašizaugsmē un rūpēs par sevi. Un, lai arī nākotnē varētu ienākt jauni piedzīvojumi vai attiecības, Ilze vairs nebija no tiem atkarīga. Viņa bija kļuvusi par sev vissvarīgāko cilvēku, un tas bija viņas lielākais sasniegums.
Ilze ieguva dziļu izpratni par sevi un savu dzīvi. Viņa vairs nebaidījās no nākotnes, jo zināja – jebkuru grūtību spēs pārvarēt. Pat ja viņas ceļš nebija bijis viegls, viņa bija gatava doties tālāk. Viņa bija sākusi jaunu dzīves posmu – tādu, kas balstās ne tikai uz mīlestību pret citiem, bet vispirms uz mīlestību pret sevi.
