Tikai viena ķibele: nekādu Alekseju Severovu es neesmu pazinusi! Mūsu dzimtā tādas uzvārda nemaz nav bijis! Nu neko, bet lasu tālāk. Dokuments datēts ar 1989. gadu, notariāli apstiprināts kā pienākas. Bez dzīvokļa tur pieminēti kaut kādi uzkrājumi un sena monētu kolekcija.
— Kāda mistika šī ir?
Paskatījos uz sienu, kur karājās manu vecāku kāzu fotogrāfija — 1960. gads. Tik jauni, laimīgi. Māte baltā kleitiņā, tēvs svētku uzvalkā. Blakus radi, kurus es tikai no šīs bildes pazinu. Vecāki paši maz stāstīja par savām ģimenēm. Mātei vecāki aizgāja ātri, par tēva radiem vien zināju, ka tie bijuši no Daugavpils, un daudzi arī agri aizgājuši.
Piegāju pie fotogrāfijas, ciešāk ieskatījos. Un pēkšņi ievēroju — malā stāv vīrietis, tievs, garš, ar uzmanīgu skatienu. Agrāk nebija pievērsusi uzmanību, nodomāju — kāds tāls radinieks. Atgriezos pie testamenta, skatos uz parakstu — „A. Severovs”. Vai nejaušība? Vai tas pats cilvēks no fotogrāfijas?
Lasi vēl: Kāpēc aprakt olas dārzā – reāli padomi vasarnīcu īpašniekiem un dārzkopības entuziastiem
Tējkanna virtuvē sen jau bija iztvaikojusi, bet es to nemaz nemanīju — tik dīvaina mīkla bija atradusies! Izvilku no skapja veco ģimenes albumu, sāku šķirstīt — varbūt vēl kur viņš redzams? Atradu vēl dažas bildes. Vienā viņš ar manu tēvu stāv līdzās, abi formās. Citā tur uz rokām mazu meitenīti, kurā — neticēju acīm! — atpazinu sevi.
Pagriezu fotogrāfiju, aizmugurē ar zīmuli: „Atmiņai no tēvoča Aļošas. 1958. g.”
— Tēvocis Aļoša… — nomurmināju, cenšoties atcerēties. — Kāpēc es viņu neatceros?
Nolēmu piezvanīt māsīcai. Viņa desmit gadus vecāka par mani, varbūt ko zina par šo Severovu.
— Sveika, te Tamāra, — saku, kad viņa pacēla klausuli.
— Tāds pārsteigums! Kas noticis?
— Nekas, vienkārši… Klausies, man dīvains jautājums. Tu neatceries nevienu no mūsu radiem ar uzvārdu Severovs? Alekseju? Klausulē klusums.
— Tēvoci Aļošu? — beidzot viņa saka. — Protams, atceros! Viņš bija mūsu tēva brālēns. Kā, tu neatceries viņu?
— Kaut ko miglaini, — atzinos. — It kā ir bilde, kur viņš mani tur uz rokām. Bet neatceros, lai būtu pie mums nācis vai vecāki par viņu runājuši.
— Nav brīnums. Pēc tā gadījuma viņi vispār vairs nesazinājās.
— Kāda gadījuma? Atkal klusums klausulē.
— Tu tiešām nezini? Tēvocis Aļoša bija līdz ausīm iemīlējies mūsu mammā. Pirms vēl iepazinās ar tēvu. Mācījās vienā skolā. Bet viņa izvēlējās tēvu, un Aļoša to vēlāk pieņēma, bet ilgus gadus pēc tam. Vēlāk, kad viņi ar tēvu kaut kāda papīra dēļ pārtrauca runāt, vispār visas saites pārtrūka.
Lasi vēl: Rudenī bankas sāks ierobežot skaidras naudas izsniegšanu – vai mūs tas ietekmēs
— Bet kāpēc tu viņu pēkšņi atcerējies?
Es izlēmu pagaidām par testamentu nestāstīt.
— Tāpat, šķirstīju fotogrāfijas, ieinteresēja. Bet tu nezini, kas ar viņu vēlāk notika?
— Zinu tikai, ka viņš tā arī neapprecējās. Dzīvoja Daugavpilī, strādāja kaut kur. Runāja, ka monētas kolekcionējis un grāmatas. Aizgāja, šķiet, deviņdesmito sākumā.
Pēc sarunas ar māsu ilgi sēdēju, skatīdamās uz testamentu. Cilvēks, kuru gandrīz neatceros, man atstājis visu savu mantu. No kādas tādas mīlestības? Vai nesekmīgās mīlas pret manu māti dēļ? Vai no kādas senas ģimenes vēstures, par kuru neko nezināju?
