Tajā rītā tirgū drūzmējās ļaudis — netraucēja pat smalkais lietutiņš, kas no agra rīta smidzināja. Tās dienas notikumi man spilgti ir palikuši atmiņā, jo…
Tirgotāji savus stendus bija izlikuši tā it kā nekas nebūtu, un mēs, pircēji, klīdām starp rindām, meklēdami kaut ko īpašu. Es arī aizklīdu, lai gan vecais lietussargs ik brīdi varēja sabrukt. Mani pārāk velk pie grāmatām — profesionāla kaite, no kuras nekur neaizmuksi.
Pensijā esmu jau trīs gadus, bet skolotājas ieradumus tā arī neesmu atmetusi. Skolā mācīju literatūru trīsdesmit piecus gadus, un grāmatas man ir kā dzīvesveids. Dzīvoklis jau līdz augšai piebāzts, plaukti krakšķ, bet es tik un tā nesu mājās arvien jaunas — te klasiku, te dzelteno literatūru, te bērnu pasakas. Pašai smiekli nāk, bet apstāties nespēju.
Pārdevējs, Ivars, sirmgalvis ar bārdu, uzreiz mani pazina — es pie viņa bieži ko iepērku.
— O, Tamāra atnākusi! — viņš mani uzrunāja, kad apstājos pie viņa galdiņa ar grāmatām. — Vai jau atradāt ko tīkamu?
— Tikai skatos pagaidām, — atbildu, šķirstot grāmatas. — Kas jums jauns?
— Nu, sievasmātes noliktavu šķiroju… Lai viņai vieglas debesis, aizgāja pagājušajā nedēļā. Nolēmu viņas grāmatas atdot, varbūt kādam noderēs.
Es pamāju un turpināju rakāties kaudzē. Grāmatas kā grāmatas — nolietotas ar noplēstu vāka stūrīti, cietajos vākos, apdriskāts krājums… Un pēkšņi — blīkš! — starp šo kaudzi ieraugu grāmatiņu tumši zilā sējuma vākos ar zelta reljefu. Paņēmu rokās — solīda tāda, lai gan neliela.
— Un kas tas par brīnumu? — vaicāju, aplūkojot atradumu.
Uz vāka iespiests: „ 1932. gads.” Nu re! Sens izdevums, tādus tagad ar uguni neatradīsi.
— Ā, tā ir retums, — atdzīvojās Ivars. — Mana sievasmāte īpaši šo „Faustu” glabāja. Paša Pasternaka tulkojums! Teica, ka tajā laikā gandrīz sadedzinājusi, kad nebija ar ko krāsni kurināt, bet roka nepacēlās.
Kā izaudzēt sulīgas un spēcīgas dālijas – visi kopšanas noslēpumi
Es uzmanīgi atvēru grāmatu. Lapas, protams, nodzeltējušas, bet salasāmas. Un smarža no tām — eh, to tikai īsts grāmatu cilvēks sapratīs! Īpaša, veca, gudra, it kā visas pasaules noslēpumus sevī uzsūkusī.
— Cik prasāt? — jautāju, jau zinot, ka bez šīs grāmatas mājās neiešu.
— Jums, Tamāra, pa lēto. Trīs eiro.
Es samaksāju — par tādu retumu tas ir tīrais nieks, goda vārds! Ietinusi grāmatu līdzi paņemtajā maisiņā, devos mājup. Lietus bija pastiprinājies, un man jau ceļgali no mitruma sāpēja — vecums, ko padarīsi.
Mājās vispirms uzliku tējkannu uz plīts, tad pārģērbos sausā — halātā, vecā, bet siltā, — un iegāzos krēslā, jau priecājoties par iepazīšanos ar atradumu. Uzmanīgi atvēru „Faustu” un sāku lēnām šķirstīt.
Uz titullapas ieraksts ar izbalējušu tinti: „Dārgajai Ligijai Bērziņai ar dziļu cieņu. A. Severovs. 1946. g.” Nu bet! Kas tie bijuši par cilvēkiem? Jelizaveta Mihailovna — laikam jau Ivara sievasmāte? Bet šis Severovs — kas tāds? Radinieks? Kavalieris? Turpinu šķirstīt grāmatu, un pēkšņi sajūtu — starp lapām kas ielikts. Izvilku četrās daļās salocītu papīru, nodzeltējušu ne mazāk kā pati grāmata.
Atlocīju, paskatos — mašīnraksts, un vēl ar virsrakstu … Sāku lasīt un gandrīz no krēsla nenokritu! Pirmās rindas: „Es, Severovs Aleksejs, ….., novēlu visu manu īpašumu, ieskaitot dzīvokli pēc adreses: Daugavpils, Lāčplēša iela 109, kā arī visus personīgos uzkrājumus un vērtspapīrus manai māsīcai Tamārai Sokolovai…”
Tamāra Sokolova — taču tā esmu es! Turpinājumu lasi otrajā lapā…
