Kartupeļu rakšana laukos vienmēr bijusi mūsu ģimenes tradīcija, bet šovasar dēls atteicās palīdzēt. Mūsu lēmums viņam kļuva par mācību, ko viņš noteikti atcerēsies ilgi.
Katram, kas reiz pavadījis vasaru laukos, zināms – dārza darbi nav tikai darbs. Tā ir kopā būšana, sarunas, klusie vakari pie ugunskura un sajūta, ka katrs iestādītais asns nes līdzi atmiņas.
Mums ar vīru šī vieta ir īpaša. No pavasara līdz vēlam rudenim mēs atstājam pilsētas dzīvokli un pārceļamies uz savu lauku mājiņu. Šeit nav luksusa – nav ne ūdensvada, ne televizora –, bet ir svaigs gaiss, klusums un zvaigžņotas debesis, kuras pilsētā sen vairs neredz.
Protams, lauki nozīmē arī darbu. Katru gadu sev saku: “Šoreiz sēšu mazāk, lai būtu vairāk laika atpūtai.” Un katru gadu atkal un atkal ļaujos kārdinājumam iestādīt vairāk. Jo rokas pašas stiepjas pēc sēklām, un pati priecājos, redzot, kā viss aug.
Šogad kartupeļi padevušies īpaši bagātīgi. Zeme bija mitra, saulīte spīdēja, un bumbuļi izauguši lieli un stingri. Raža solījās būt lieliska.
Tomēr vīram mugura vairs nav tik stipra kā agrāk. Ilgi locīties viņš nespēj, un man vienai tas būtu par grūtu. Tāpēc piezvanīju dēlam. Cerēju, ka viņš sapratīs, cik svarīgi mums tas ir.
Atbilde bija nepatīkama.
– “Mammu, es labprāt atbrauktu tikai atpūsties. Kartupeļu rakšana… tas nav man. Kartupeļus taču var nopirkt veikalā, tas taču vieglāk,” – viņš sacīja.
Es paliku bez vārdiem. Tik daudz gadu esam centušies viņam iemācīt, ka darbs laukos nav tikai nogurums, bet arī kopā būšanas prieks. Ka katrs rakts kartupelis ir kā mazs ieguldījums ģimenes galdā.
Nolēmām lūgt palīdzību no malas. Nolīgām divus vietējos vīriešus. Viņi atnāca, izraka daļu, bet strādāja nekvalitatīvi – samīdīja vagas, sabojāja daudzus kartupeļus. Rezultātā puse ražas bija bojāta.
Skatījos uz to un domāju – svešas rokas nekad neaizstās savu bērnu. Kartupeļu kaudze bija, bet iekšēji tukšums.
Pēc dažām nedēļām dēls pats piedāvājās atbraukt ciemos. Protams, mēs piekritām. Viņš atveda ģimeni, pastaigājās ar bērniem pa pagalmu, papļāpāja ar mums. Viss izskatījās kā agrāk.
Kad bija laiks braukt prom, viņš teica:
– “Vai iedosiet man kādu maisu ar kartupeļiem? Mazie taču tos ēd ar lielu apetīti.”
Parasti mēs viņam devām pilnu bagāžnieku – kartupeļus, burkānus, ogas, pat gaļu vai pienu. Bet šoreiz klusējām. Nolēmām – pietiek.
Viņš aizbrauca ar tukšu bagāžnieku. Protams, bija grūti. Mazbērnus ļoti gribas redzēt, bet sapratām vienu: ja vienmēr dod, cilvēks pierod. Tikai tad, kad kaut kas netiek iedots, viņš sāk apzināties tā vērtību.
Lauku darbi negaida. Kamēr pašsajūta ļauj, mēs turpinām rosīties. Kartupeļu vagas neatliek, ravēšana pati nepadarās. Bet katrs vakars, kad noguruši sēžam pie galda ar pašu audzētajiem dārzeņiem, mums atgādina – šis ir mūsu īstais spēks.
Reizēm pietiek ar vienu lēmumu, lai kāds sāktu novērtēt to, kas līdz šim šķita pašsaprotams.
