Es pēkšņi sapratu: ja tagad neko nemainīšu, es pati sevi pazaudēšu. Es dzīvošu dzīvoklī, kas it kā ir mans, bet tajā nejutīšos kā mājās. Un tajā brīdī manī nostiprinājās pārliecība — dēla ģimenei ir jāatgriežas savā mājvietā.
Tas nebija viegls secinājums. Ilgi domāju, kā to pateikt, lai nesāpinātu. Taču citādi nevarēja. Es izskaidroju, ka šis lēmums nav pret viņiem kā cilvēkiem. Tieši otrādi — man bija svarīgi, lai attiecības paliek labas. Bet, lai tas notiktu, mums vairs nebija iespējams dzīvot zem viena jumta.
Kad viņi pārcēlās atpakaļ uz īrēto dzīvokli, es sajutu milzīgu atvieglojumu. Dzīvoklī atkal iestājās miers. Bērni un dēls joprojām nāca ciemos, bet šīs tikšanās bija priecīgākas, jo notika brīvprātīgi un laikā, kad visi bija tam gatavi.
Dēla ģimenei tas nozīmēja vairāk neatkarības. Viņiem vajadzēja organizēt savu ikdienu pašiem, un tas stiprināja viņu kā ģimeni. Bet man tas ļāva atgūt sajūtu, ka mājas atkal ir manas — vieta, kur varu atpūsties un justies mierīgi.
Šī pieredze mani pārliecināja, ka robežas ģimenes attiecībās ir ļoti svarīgas. Tas nenozīmē mazāk mīlēt savus bērnus vai mazbērnus. Tieši otrādi — tas nozīmē cienīt gan viņus, gan sevi. Mēs katrs esam pelnījuši savu telpu un dzīves ritmu.
Es izdarīju izvēli, kas sākumā šķita smaga, bet tagad redzu — tā bija vienīgā pareizā. Ja mājas vairs nedod mieru, tās zaudē savu jēgu. Bet, pieņemot lēmumu, kas ļāva visiem dzīvot patstāvīgāk, mēs ieguvām gan savstarpēju cieņu, gan iespēju būt kopā ar lielāku prieku.
