- Darbā mani sauca par pelēko palīdzi līdz kādu dienu es novilku to pelēko darba formu
- Bridina jau laicīgi - Latvijas iedzīvotāju kļūdas, kas tiek pieļautas svētkos, dārgi maksās janvārī
- Ziemassvētku siera kūka “Eglīte”
- Sals vairs nav problēma: kā vienkārša darbība var palīdzēt sasildīt kājas ziemā
- Vienkārša metode kā pavairot pelargonijas, lai veidotos liels krūms
Darbā mani sauca par pelēko palīdzi līdz kādu dienu es novilku to pelēko darba formu
— Marta, vai tu nevarētu…? — šo frāzi viņa dzirdēja desmit reizes dienā. Un katru reizi atbildēja “protams”, pat ja lūgums neattiecās uz viņas pienākumiem
— Vai Marta atkal visiem ielēja tēju? — iesmējās Sarmīte no grāmatvedības. — Cik gan viņa ir ērta darbiniece.
— Aha, — piebalsoja Olita. — Mūžīgi visiem izkalpo. Te kopijas uztaisa, te kafiju atnes, te cita darbu pabeidz. Pelēka pele, vienā vārdā sakot.
— Toties ar viņu ir mierīgi, — piebilda trešā. — Nekad neizvirza savas prasības, nekonfliktē. Jebkuru netīro darbu var viņai palūgt izdarīt.
Marta sastinga aiz apspriežu telpas durvīm. Rokās viņai bija paplāte ar tasītēm — viņa tieši nesa kolēģiem tēju uz sapulci. Kājas šķita kā pieaugušas pie grīdas.
— A atceraties, kā viņa pirms mēneša palika līdz naktij pabeigt Pētera atskaiti? — turpināja Sarmīte. — Un viņš pēc tam par to atskaiti saņēma prēmiju.
— Protams, atceros. — iespurdzās Olita. — Un viņa pat vārda nepateica. Baidās laikam, ka atlaidīs.
— Da kur tad viņu atlaidīs. Tādus izpildītājus klusētājus vērtē zelta vērtē. Vadība taču saprot — ja ir Marta, tātad visas nepatīkamās lietas var uzkraut viņai.
Marta klusi nolika paplāti uz grīdas un lēnām atkāpās no durvīm. Sirds sitās tik skaļi, ka šķita — to dzird visā birojā. Viņa strādāja nelielā tirdzniecības uzņēmumā jau astoņus gadus. Sāka kā parasta menedžere, bet pakāpeniski pārvērtās par cilvēku, kurš risināja visus biroja sadzīves jautājumus. Pasūtīja kancelejas preces, sagaidīja klientus, laistīja puķes, mazgāja traukus, pirka kūkas kolēģu dzimšanas dienās.
— Marta, vai tu nevarētu…? — šo frāzi viņa dzirdēja desmit reizes dienā. Un katru reizi atbildēja “protams”, pat ja lūgums neattiecās uz viņas pienākumiem.
Mājās meita Madara bieži teica:
— Mamm, nu kāpēc tu tāda esi? Tevi visi izmanto, bet tu klusē.
— Nerunā muļķības, — Marta atvairīja. — Normālas darba attiecības. Palīdzam viens otram.
— Kāds tur “viens otram”. — meita turpināja. — Tu visiem palīdzi, bet kurš palīdz tev?
Marta nezināja, ko atbildēt. Dziļi sirdī viņa saprata — Madarai ir taisnība. Bet kaut ko mainīt bija bail. Ja nu viņu tiešām atlaiž? Piecdesmit četru gadu vecumā atrast jaunu darbu ir praktiski nereāli. Pēc noklausītās sarunas Marta atgriezās pie sava galda un ilgi sēdēja, blenžot monitorā. Iekšā viss gruzdēja.
“Ērta vientiesīte,” — galvā griezās domas.
Pusdienu pārtraukumā viņa negāja uz ēdnīcu. Astoņi gadi uzticama darba, bet kolēģi uzskata viņu par vientiesīti.
— Marta, — atskanēja klauvējiens pie durvīm, — vai jūs tur esat?
Tā bija Olita. Tā pati, kura pirms pusstundas sauca viņu par pelēko peli.
— Jā, — dobji atbildēja Marta.
— Vai jūs nevarētu aiziet uz veikalu pēc cepumiem? Mums te ir klienti, bēdīgi, bet pie tējas nav ko pasniegt.
Marta paskatījās uz sevi spogulī. Bet Olita mierīgi lūdz aiziet uz veikalu, it kā nekas nebūtu bijis.
— Tūlīt, — viņa atbildēja un iznāca no tualetes.
Olita stāvēja gaitenī ar apmierinātu smaidu:
— Paldies, ka izlīdzat. Jūs mums esat tik atsaucīga.
“Ērta vientiesīte,” — atmiņā atkal uzpeldēja teiktais. Marta lēnām aizgāja līdz savam galdam, atvēra atvilktni, lai izņemtu darba priekšautu. Viņa to nēsāja jau trīs gadus — lai nenosmērētu drēbes, uzkopjot biroju vai mazgājot traukus. Kolēģi turpināja strādāt. Neviens nepievērsa viņai uzmanību. Marta novilka priekšautu, glīti to salocīja un nolika uz Olitas galda.
— Kāpēc tas? — tā brīnījās.
— Vairs nevajadzēs, — mierīgi teica Marta. — Pēc cepumiem aiziesiet pati. Vai palūdziet kādam citam.
— Kā tas ir — pati? — Olita apjuka. — Bet man pēc desmit minūtēm ir tikšanās ar klientu.
— Tātad par cepumiem vajadzēja padomāt agrāk, — atbildēja Marta un atgriezās pie sava galda.
Olita stāvēja ar vaļēju muti, turot rokās priekšautu. Visu atlikušo dienu kolēģi ar pārsteigumu noskatījās uz Martu. Viņa mierīgi darīja savus tiešos pienākumus un nereaģēja uz lūgumiem “vai jūs nevarētu”.
— Marta, varbūt uzvārīsi kafiju? — palūdza Sarmīte.
— Kafijas automāts ir visiem pieejams, — nepaceldama acis no dokumentiem, atbildēja Marta.
— Marta, vai jūs nevarētu pavadīt klientu? — vērsās menedžeris Imants.
— Tas neietilpst manos pienākumos, — viņa teica. — Pavadiet paši.
Dienas beigās birojā valdīja… kaut kāda saspringta atmosfēra. Kolēģi saskatījās un sačukstējās.
— Kas ir ar Martu? — viņa dzirdēja sarunu druskas.
— Varbūt problēmas mājās?
— Vai arī prēmiju neiedeva?
Lasi vēl: “Mana alga tagad ir daudz lielāka nekā tava, tāpēc nenorādi ko man darīt” Baiba paziņoja vīram
Marta savāca mantas tieši sešos vakarā un devās uz izeju.
— Marta. — viņu pasauca direktors Ainārs. — Ienāciet pie manis uz minūtīti.
Sirds notrīsēja. “Viss, atlaiž,” — iešāvās prātā.
— Nāciet iekšā, sēdieties. — direktors izskatījās samulsis.
— Sakiet, vai jums viss kārtībā? Darbinieki saka, ka jūs šodien atsakāties palīdzēt.
— Ainār, — Marta izslējās krēslā, — vai palīdzēšana kolēģiem ietilpst manos darba pienākumos?
— Nu… formāli nē, — viņš saminstinājās. — Bet mums vienmēr ir bijusi draudzīga komanda, visi viens otram palīdzēja…
— Visi? — Marta pārjautāja. — Vai tikai es visiem?
Direktors apklusa. Viņi abi saprata patiesību.
— Es pildīšu savu darbu kvalitatīvi un laikā, — turpināja Marta. — Bet mazgāt traukus, laistīt puķes un izklaidēt klientus vairs netaisos. Tie nav mani tiešie pienākumi.
— Hm, — Ainārs paberzēja zodu. — Skaidrs. Labi. Paldies par atklātību.
Marta izgāja no kabineta, brīnoties par savu drosmi. Vēl no rīta viņa nekad nebūtu uzdrīkstējusies tā runāt ar priekšniecību. Mājās meita uzreiz pamanīja pārmaiņas:
— Mamm, kas ar tevi? Tu esi kaut kāda… citādāka.
— Es vienkārši pārstāju būt ērta, — atbildēja Marta un pastāstīja Madarai par notikušo.
— Mamma! — meita sajūsmā iesaucās. — Es tik ļoti ar tevi lepojos! Beidzot tu saprati, ka esi pelnījusi cieņu!
— Madara… — Marta iebilda.
— A kas? Taisnība vien ir. Tu visu mūžu visiem esi palīdzējusi. Darbā, mājās, ar draudzenēm. Visi pieraduši tevi izmantot.
Marta aizdomājās. Patiešām, arī draudzene Lelde pastāvīgi lūdza pieskatīt viņas mazdēlu, un kaimiņiene Gaida regulāri aizņēmās naudu, kuru nesteidzās atdot. Nākamajā dienā birojā kolēģi viņu sagaidīja piesardzīgi.
— Labrīt, — pieklājīgi sasveicinājās Marta un aizgāja pie sava galda.
— Marta, vai padzersim tēju? — cerīgi pajautāja Sarmīte.
— Protams, — Marta pamāja. — Uzvārīsi?
— Es? — Sarmīte apjuka. — Bet… vai jūs nevarētu?
— Nevarētu, — mierīgi atbildēja Marta un ieslēdza datoru.
Pēc stundas Olita pienāca ar bēdīgu izskatu:
— Marta, nu kaut vai traukus nomazgājiet! Izlietnē jau ir kalni!
— Katrs mazgā aiz sevis pats, — nepaceldama acis no dokumentiem, teica Marta. — Es neesmu mājkalpotāja.
— Bet agrāk taču mazgājāt.
— Agrāk es biju ērta vientiesīte, — Marta beidzot pacēla acis. — Vairs nebūšu.
Olita nosarka un ātri aizgāja.
Līdz pusdienlaikam birojā sākās īsta jezga. Neviens nezināja, kā ieslēgt kafijas automātu. Izlietnē tiešām bija sakrājušies netīru trauku kalni. Puķes sāka nīkuļot bez laistīšanas.
— Nu kas tas tāds ir? — sašuta menedžeris Imants. — Pilnīgs sajukums.
— Toties tagad jūs zināt, cik daudz darbu darīja Marta, — piebilda sekretāre Jana.
Līdz vakaram kolēģi saprata — bez Martas birojs pārvēršas nekārtībā. Izrādījās, viņa veica milzum daudz nepamanāma, bet svarīga darba.
Pēc nedēļas pie viņas pienāca Sarmīte:
— Marta, mēs sapratām, ka mums nebija taisnība.
— Par ko tieši? — Marta pajautāja.
— Nu…par to, ka izmantojām tavu labestību, — Sarmīte samulsusi nomurmināja.
— Un saucāt mani par ērtu vientiesīti aiz muguras, — piebilda Marta.
Sarmīte nosarka līdz matu saknēm:
— Jūs dzirdējāt?
— Dzirdēju. Tāpēc arī novilku priekšautu.
— Atvainojiet, — klusi teica Sarmīte. — Tiešām, ļoti neērti sanāca.
Marta pamāja, bet pie iepriekšējām attiecībām neatgriezās. Vēl pēc mēneša direktors izsauca viņu uz kabinetu:
— Marta, es gribu jums piedāvāt paaugstinājumu. Biroja koordinatora amats ar algas pielikumu.
— Un kas ietilpst pienākumos? — viņa piesardzīgi pajautāja.
— Biroja darba organizēšana. Koordinācija starp nodaļām. Kārtības un disciplīnas kontrole, — Ainārs pasniedza viņai lapu ar aprakstu. — Tagad visi saimnieciskie jautājumi būs jūsu ziņā oficiāli.
Marta izlasīja amata aprakstu. Tas bija tieši tas darbs, ko viņa iepriekš darīja bez maksas.
— Pieņemu, — viņa pasmaidīja.
Tagad, kad kāds lūdza viņai palīdzēt, Marta atbildēja:
— Labi, bet tas maksās papildus. Vai arī ietilpst manos tiešajos pienākumos kā biroja koordinatorei.
Kolēģi ātri pierada pie jaunajiem noteikumiem. Izrādījās, ka cienīt Martu viņiem bija daudz vienkāršāk nekā izmantot. Arī mājās notika pārmaiņas. Marta pārstāja mesties pildīt jebkuru meitas vai vīra lūgumu. Ja lūdza — paskaidroja, kāpēc var vai nevar palīdzēt.
— Mamm, tu esi kļuvusi pavisam citāda, — teica Madara. — Tāda… pieaugušāka vai.
— Es kļuvu īsta, — atbildēja Marta. — Nevis ērta, bet īsta.
Draudzene Lelde brīnījās, kad Marta kārtējo reizi atteicās pieskatīt mazdēlu:
— Bet tu taču vienmēr piekriti.
— Vienmēr nenozīmē pareizi, — mierīgi teica Marta. — Man ir savi plāni brīvdienām.
— Kādi vēl plāni? — Lelde brīnījās.
— Piemēram, aizbraukt uz vasarnīcu. Palasīt grāmatu. Vienkārši atpūsties. Man ir piecdesmit četri gadi, un man ir tiesības uz savu laiku.
Lelde nedaudz apvainojās un pārstāja zvanīt. Toties Marta sajuta neticamu vieglumu. Kaimiņiene Gaida arī bija neizpratnē, kad Marta palūdza atdot sen aizņemto naudu:
— Tev taču tā nedeg.
— Deg, — stingri teica Marta. — Tā ir mana, un es plānoju to iztērēt.
Gaida atdeva parādu, bet attiecības ar viņu kļuva vēsas. Martu tas neskumdināja.
Pēc pusgada viņa ar pārsteigumu saprata — dzīvot ir kļuvis daudz interesantāk
Viņai parādījās laiks sev. Hobijiem, jaunām paziņām. Viņa iepazinās ar Elzu. Pensionētu skolotaju, lektori.
— Zināt… — Marta stāstīja jaunajai draudzenei, — es visu mūžu baidījos kādu sarūgtināt. Domāju, ja būšu ērta, mani mīlēs.
— Un tagad? — pajautāja Elza.
— Tagad saprotu — mani nemīlēja. Mīlēt var tikai īstu cilvēku, nevis ērtu priekšmetu.
— Gudri vārdi, — pasmaidīja Elza. — Un kas palīdzēja mainīties?
— Viena noklausīta saruna, — atzinās Marta. — Dažreiz taisnība atskurbina. Bet toties atver acis.
Šodien Marta nenožēlo to dienu, kad novilka priekšautu. Tieši pretēji. Nožēlo, ka neizdarīja to agrāk. Lai tevi cienītu, nav obligāti visiem izpatikt. Tieši otrādi — ir svarīgi cienīt sevi. Un pārējie pieskaņosies. Nesen pie viņas pienāca jaunā darbiniece Vineta, jauna meitene ap divdesmit pieciem gadiem:
— Marta, iemāciet, kā jums izdodas neļaut viņiem sevi komandēt?
— Ļoti vienkārši, — pasmaidīja Marta. — Vajag vienkārši novilkt priekšautu.
— Kādu priekšautu? — Vineta nesaprata.
— To, kuru tu nēsā dvēselē. Ērtas sievietes priekšautu. Novelc to un izmet. Un uzreiz sapratīsi, ka nevienam neko neesi parādā.
Bet pagājušajā nedēļā Marta lielveikalā satika bijušo kolēģi Olitu. Tā samulsusi pasveicināja un pēkšņi teica:
— Zināt, Marta, pēc jūsu aiziešanas mēs sapratām… Mēs pašas kļuvām par ērtām vientiesītēm. Tikai citiem cilvēkiem.
Marta pasmaidīja:
— Bet tā ir taisnība. Katra sieviete nēsā sevī šo priekšautu. Und katra var to novilkt. Vajag tikai uzdrīkstēties.
Mājās viņa paskatījās uz sevi spogulī un klusi teica:
— Paldies tev, piecdesmit četrus gadus vecā sieviete. Par to, ka beidzot novilki priekšautu un kļuvi par sevi. Īstu.
