Dārta pamatīgi saskuma – vai Juris tiešām viņas prombūtnes laikā bija kādu aizvedis uz savām mājām? Nē, tas nekādā gadījumā nevarēja būt taisnība! Vēl tikai pirms pusstundas viņa bija zvanījusi viņam pa WhatsApp un skaidri redzēja, ka viņš ir darbā.
Dārta bija ziņkārīga.
– Viņa nolēma, ka tā vietā, lai gaidītu nelūgtos viesus virtuvē, viņa paslēpsies un vēros.
Novilkusi kurpes, Dārta uz pirkstgaliem iegāja guļamistabā. Viņa atvēra skapja durvis, atgrūda malā drēbju pakaramos un uzmanīgi iekāpa iekšā, cieši aizverot aiz sevis durvis.
Tikai pēc dažām minūtēm viņa dzirdēja, kā atveras vannas istabas durvis. Pa lamināta grīdu soļoja basas kājas. Caur spraugu starp durvīm Dārta ieraudzīja garām ejošu sievietes figūru Jura frotē halātā. Svešiniece bija viena un, šķiet, bija iegājusi virtuvē.
Dārta ieklausījās skaņās, prātojot, kas ir šī noslēpumainā viešņa un ko viņa varētu vēlēties viņu dzīvoklī. Viņas sirds vēl aizvien strauji pukstēja. Situācija kļuva arvien dīvaināka un dīvaināka.
Dārta bija ielavījusies skapī, kad pēkšņi no virtuves atskanēja ienākošā zvana skaņa. Svešiniece izvilka telefonu un atbildēja uz zvanu. Dārta klausījās…
– Tiešām? – Viņa gandrīz iesaucās…
Balsī no virtuves viņi atpazina Jura mātes balsi!
– Ko viņa šeit dara? – Dārta bija apmulsusi. Viņa intensīvi klausījās, cenšoties uztvert jebkādus sarunas fragmentus. Taču sieviete runāja klusi un drīz vien atvadījās.
Dārta sadzirdēja soļus, klusu troksni vannas istabā, tad gaitenī, un tad aizvērās ieejas durvis – viesis bija aizgājis. Juris joprojām strādāja, Dārta par to bija pārliecināta. Pagaidījusi pāris minūtes, viņa piesardzīgi izkāpa no skapja.
Virtuvē viss bija tāpat: televizors bija izslēgts, uz plīts bija uzkarsēts katls. Nekas nebija pazudis vai jauns. Dārta apjukusi skatījās apkārt, cenšoties atrast kādu pavedienu, kas varētu izskaidrot mātesmātes vizīti.
– Varbūt viņa vienkārši ieradās nomazgāties? – Dārta padomāja. Galu galā tas bija Jura dzīvoklis, kur viņa varētu būt viesojusies. Varbūt viņa mātei vienkārši bija dēla dzīvokļa atslēgas.
No otras puses, viņai šķita dīvaini, ka sieviete nebija brīdinājusi vai paskaidrojusi sava apmeklējuma iemeslu. Dārta jutās neērti, jo viņai radās sajūta, ka viņa kaut ko nezina. Vienīgais risinājums bija sagaidīt, kad Juris atgriezīsies, un uzdot viņam tiešu jautājumu.
Metusi pēdējo neizpratnes pilnu skatienu uz virtuvi, Dārta steidzās savākt dokumentus darbam. Bija atlicis pavisam maz laika…
Lasi arī: Mūsu senču ticējumi: ko nevajadzētu darīt 10. jūnijā, lai nepaliktu vientulībā uz visu mūžu
Dārtas skatiens nokrita uz katliņu ar atdzisušu zupu, ko viņa bija vārījusi pirms pusnakts.
– Dārta nolēma pamēģināt, vai tā pa nakti nav kļuvusi skāba, un uzsūca karoti zupas. – Uff, kas, pie velna, tas ir? – Viņa to visu izspļāvusi atpakaļ, un viņas seju saviebās – zupa bija neiespējami sāļa!
Dārta apmulsusi raudzījās uz duļķaino šķidrumu. Viņa lieliski atcerējās, ka sāli bija lietojusi ar mēru. Pēkšņi viņa saprata… Lūk, kāpēc viņas māmuļa patiesībā bija ieradusies šeit un ko viņa darīja virtuvē.
Dārtai pa ķermeni pārskrēja drebuļi. Izrādās, Jura māte apzināti sabojāja viņas pūlēm vārīto zupu? Bet kāpēc? Vai vīramāte ir greizsirdīga?
Mobilā tālruņa zvanīšana pārsteidza Dārtu, un viņa sastinga.
– Kur tu esi? – Tā bija viņas priekšniece, pieprasot, lai Dārta pēc iespējas ātrāk atgriežas, jo drīzumā bija jānogādā atskaite izpilddirektoram.
Satraukta un apjukusi Dārta paņēma dokumentus. Nebija jēgas ilgāk palikt mājās. Viņai vajadzēja visu pārdomāt un izlemt, ko darīt ar Juri un viņa māti. Tikmēr viņai bija jāatgriežas darbā un jākoncentrējas uz ziņojumu.
Vakarā Dārta nespēja nomierināties, viņu mocīja trauksmainas domas par gaidāmajām vakariņām. Pēc incidenta ar sabojāto zupu viņa nezināja, ko gaidīt no līgavaiņa mātes.
Juris atgriezās no darba un atrada Dārtu stāvam ar atkritumu maisu pie izejas.
– Kur tu ej? – viņš brīnījās. Dārta bezrūpīgi pasmaidīja:
– Jā, atkritumi ir jāiznes ārā, citādi tava mamma nāks un teiks, ka esmu slikta saimniece. Juris pasmējās, bet Dārtu tas neuzjautrināja. Viņa izslīdēja pa durvīm, lai Jura vecāki viņu nesagaidītu pārsteigumā.
Taču viņi ieradās krietni pirms noteiktā laika. Dārta atgriezās tieši tad, kad viņi ieradās, cenšoties neizrādīt apjukumu. Mātesmātes acu priekšā viņa atnesa galdā zupas trauku ar jaunu porciju smaržīgas zupas.
– Nu, nu, nu, nu redzēsim, kāda tu esi saimniece, ne velti mans dēls tevi tik ļoti slavēja, – ar rotaļīgu draudzīgumu sacīja Jura māte.
Dārtas sirds neprātīgi pukstēja. Tagad viss tiks atklāts!
Jura tēvs bija pirmais, kurš paņēma karoti zupas. Dārta sastinga.
– M-m-m, cik garšīgi!
Māte izbrīnā paskatījās uz vīru un tad uz Dārtu. Juris arī sāka slavēt līgavu. Visbeidzot, sieva uzmanīgi nogaršoja zupu… un sastinga. Zupa patiešām bija dievišķi garšīga!
– Vau, es jau sen nebiju ēdis tik garšīgi! – smaidīja apmierināts tēvs. – Dodiet recepti manai sievai, es arī gribu tādu zupu!
Visu vakaru Jura māte bija nomākta, lai gan centās to neizrādīt.
Sarunas bija dzīvīgas: Dārta un Juris dalījās savos plānos, stāstīja smieklīgus stāstus. Kad Juris paziņoja, ka viņi ir nolēmuši apprecēties, atmosfēra kļuva svētku un entuziasma pilna. Vienīgi vīramāte bija mazliet saskumusi..
Pēc ballītes Jura vecāki sāka atvadīties un doties mājās. Pavadot viņus gaitenī, Dārta pasniedza Jura mammai nelielu maisiņu:
– Mājās variet to atvērt, tur ir jūsu mīļākie saldumi tējai!
Sieviete pateicās un saspringti pasmaidīja pretī. Bija acīmredzams, ka viņu kaut kas uztrauc.
Jau mājās, palikusi viena ar vīru, sieva attaisīja Dārtas maisiņu. Tās iekšpusē bija šokolādes konfektes ar jūras sāli. Un apakšā bija maza zīmīte:
– Būsim labāki draugi, galu galā mums jādzīvo kā vienai ģimenei.
Sieviete vairākas reizes pārlasīja zīmīti, pirms pirmo reizi visa vakara laikā sirsnīgi pasmaidīja un pagriezās pret vīru:
– Zini, šķiet, ka Dārta ir laba un stipra meitene.
Vīrs tikai pasmaidīja atpakaļ un uzlika sievai roku uz pleciem:
– Tas ir lieliski, ka tu visu esi sapratusi.
Un otrā pilsētas pusē Dārta ar apmierinātu smaidu atstāja atsauksmi zivju restorāna lietotnē:
“Liels paldies par ātro un garšīgo piegādi! Šovakar jūsu pārsteidzošā zupa pēc senas receptes palīdzēja man atstāt lielisku iespaidu uz manu nākamo radinieci. Noteikti pasūtīšu pie jums vēlreiz, kad man būs nepieciešams pārsteigt savus radiniekus. Jūs esat vislabākie!”
Meitene atslējās uz dīvāna, klausoties Jurī, kurš bija aizmidzis blakus… Viss bija izdevies lieliski – ģimenes vakariņas bija izdevusies, un plāni par gaidāmajām kāzām kļuva arvien skaidrāki. Dārta juta, ka tagad viņa varētu tikt galā ar jebkādiem pārbaudījumiem – galu galā viņai šajā dzīvē bija galvenais, pie kā turēties: Jura mīlestība un jaunās lielās un draudzīgās ģimenes atbalsts.