Apbrīnojamā Patrīcija Rūtledža, kuru daudzi vislabāk atceras kā Hiacinti Burkā no klasiskās BBC situāciju komēdijas “Smalkais stils”, nesen atklāti dalījās pārdomās par savu ilgo un ievērojamo mūžu aizkustinošā podkāsta intervijā.
Podkāstā Patrīcija Rūtledža, kura šogad svinēja savus 96. dzimšanas dienas gadus, atskatījās uz saviem aktīvās aktrises karjeras gadiem, kad viņa bija uzmanības centrā un ieguva plašu skatītāju atzinību.
Viņa dalījās atmiņās par aizraujošiem profesionāliem mirkļiem, pastāstīja par saviem jaunajiem hobijiem un vaļaspriekiem, kā arī sniedza iedvesmojošus un sirsnīgus padomus, kas var iedrošināt ikvienu, kas cenšas piepildīt savus sapņus neatkarīgi no vecuma.
Patrīcija Rūtledža uzrunāja cilvēkus gados, aicinot nedomāt par gadiem un vecumu kā ierobežojumu. Viņas vēstījums bija vienkāršs, bet spēcīgs: dzīve ir jābauda jebkurā vecumā, un nekad nav par vēlu mācīties jaunas lietas vai pieņemt jaunas iespējas.
“Mana dzīve īsti neieņēma nekādu konkrētu formu līdz četrdesmit gadu vecumam,” viņa atzina. “Es biju pastāvīgi strādājusi — gan uz provinces skatuvēm, gan radio lugās, gan Vestendas iestudējumos, bet es bieži jutos aizrāvusies, it kā meklētu sevī mājas, kuras vēl nebiju īsti atradusi.”
Taču dzīve sagādāja pārsteigumu. “50 gadu vecumā es pieņēmu Hiacintas Burkā lomu seriālā Smalkais stils,” viņa stāstīja. “Es domāju, ka tā būs neliela loma nelielā seriālā. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka tā mani aizvedīs cilvēku dzīvojamās istabās un sirdīs visā pasaulē.”
Šie vārdi iedvesmo ne tikai aktierus vai māksliniekus, bet ikvienu, kas kādreiz ir juties, ka iespējas izsīkst ar gadiem. Patrīcija rāda, ka dzīvi var piepildīt ar jauniem sasniegumiem, aizrautību un prieku jebkurā vecumā.
Patrīcija Rūtledža ir dzīvs apliecinājums tam, ka nekad nav par vēlu sākt jaunas lietas un baudīt dzīvi pilnībā. Viņas dzīvesstāsts rāda, kā kaisle, zinātkāre un atvērtība jaunām pieredzēm var pavērt iespējas jebkurā vecumā.
Sešdesmit gadu vecumā Patrīcija sāka mācīties itāļu valodu, lai spētu dziedāt operu oriģinālvalodā. Savukārt 70 gadu vecumā viņa atgriezās Šekspīra teātrī, pārliecinoties, ka nekas nav aiz muguras, ja vien esi gatavs riskēt un doties tālāk. Astoņdesmit gados viņa atklāja mīlestību pret akvareļu glezniecību, zīmējot ziedus no sava dārza un portretus, iedvesmojoties no cilvēku sejām, kuras viņa bija redzējusi cauri gadiem Londonas metro.
Tagad, savos 96, Patrīcija lolo vienkāršos dzīves priekus. Viņai patīk rakstīt burtus ar roku un viņa augstu vērtē “klusumu”. Kā viņa saka:
“Es mācos cept rudzu maizi. Es joprojām dziļi elpoju katru rītu. Es joprojām dievinu smieklus, lai gan vairs nemēģinu nevienam likt smieties. Es mīlu klusumu vairāk nekā jebkad agrāk. Es saku šo, lai pateiktu jums kaut ko vienkāršu: novecošana nav noslēdzošais process. Tā var būt visskaistākā nodaļa, ja ļausiet sev atkal uzziedēt. Lai šie turpmākie gadi ir jūsu dārgumu gadi! Jums nav jābūt slavenam. Jums nav jābūt nevainojamam. Jums tikai pilnībā jāizdzīvo sava dzīve.”
Rūtledža dzimusi 1929. gada 17. februārī Tranmeras apkaimē, Bērkenhedas pilsētā Češīrā. Viņa nav precējusies un nav bērnu. 2001. gadā intervijā viņa atzina:
“Es nepieņēmu apzinātu lēmumu neprecēties un nebūt māte. Dzīve vienkārši tā izvērtās, jo mana iesaistīšanās aktiermākslā bija pāri visam.”
Savā karjerā Patrīcija divas reizes ir saņēmusi balvu kā labākā mūzikla aktrise un godalgota ar trim Britu impērijas ordeņiem. Viņas mūžs ir piemērs tam, ka dzīve var būt piepildīta ar jauniem sasniegumiem, radošumu un prieku jebkurā vecumā, ja vien ir vēlme atklāt sevi un ļauties piedzīvojumiem.
