Miljonu padomju sieviešu elks Jozs Kiseļus aizgāja kopā ar Padomju Savienību

Populārais padomju aktieris no Lietuvas Jozs Kiseļus dzīvoja tikai 41 gadu un aizgāja mūžībā sešus mēnešus pirms PSRS sabrukuma. Taču vairāk nekā trīsdesmit gadus viņu atceras un mīl miljoniem skatītāju visā postpadomju telpā.

Viņa filmogrāfijā ir tikai trīsdesmit kino lomas, no kurām trešā daļa ir galvenās lomas. Bet epizodes ar viņa piedalīšanos bija spilgtas un neaizmirstamas. Un aktiera karjeras zvaigžņotā virsotne bija galvenā loma sērijveida spēlfilmā “Ilgais ceļš kāpās”, kuras Vissavienības pirmizrāde notika 1982. gada vasarā.

Viņa sieva vēlāk stāstīja, ka pirmajos mēnešos pēc filmas pirmizrādes viņš saņēmis tūkstošiem vēstuļu no visas valsts. Aktieris pat piekrita, ka pastnieks nenesīs uz mājām smagu maisu ar vēstulēm katru dienu, bet liks tās pastā lielā kartona kastē, kas piepildījās gandrīz katru nedēļu.

Jozs regulāri ieradās ar automašīnu un aizveda vēstules mājās, atstājot milzīgu televizora kasti nākamajai partijai. Šis lielais krāsu televizors bija viņa pirmais pirkums par aktiera algu.

Pārsvarā jaunas sievietes rakstīja un apliecināja viņam savu mīlestību. Taču aktieris saprata, ka šīs atzīšanās nav adresētas viņam personīgi, bet gan viņa filmas varonim Artūram, un, kā viņš reiz jokojot teica, viņš savu spēlēto varoni pat nedaudz apskaudis.

Bet, pēc draugu un radinieku domām, Jozs dzīvē daudzējādā ziņā bija līdzīgs viņa filmas varonim. Un, iespējams, tieši tāpēc Artūra loma izrādījās tik pārliecinoša.

Kā vēlāk teica viņa draugi, dzīvē viņš bija tikpat godīgs un atklāts, tajā pašā laikā bezkompromisa cilvēks, kurš bija pārsteidzoši mierīgs.

Žurnālisti bieži jautāja aktierim par viņa personīgo dzīvi, un viņš vienmēr atbildēja ar dažām zilbēm, ka personīgajā dzīvē viņš ir visparastākais cilvēks.

Jozs bija precējies divas reizes. Pirmajā laulībā viņam bija divas meitas, kuras pēc šķiršanās viņš pilnībā atbalstīja, neskatoties uz to, ka viņas dzīvoja kopā ar māti pilsētas otrā pusē. Otrajā laulībā piedzima dēls, kurš no bērnības bija gandrīz pilnīga viņa tēva kopija. Gan ārēji, gan raksturā.

Pieaugušais aktiera dēls Džons Kiseļus atceras savu tēvu, neskatoties uz to, ka viņam bija tikai 5 gadi, kad viņš nomira.

Visu savu īso radošo karjeru Jozs spēlēja teātrī un uzskatīja teātra skatuvi par savu galveno darbu. Pēc “Ilgā ceļa kāpās” viņu bieži uzaicināja citu kinostudiju kinorežisori, taču teātra dēļ, uz kura skatuves viņš kāpa gandrīz katru vakaru, aktieris atteicās no filmēšanas, kas lika viņam ilgu laiku būt prom no Viļņas. Bet savā mīļākajā Lietuvas kinostudijā viņš bija biežs viesis.

Reiz mēģinājumā teātrī aktieris sajuta asas sāpes krūtīs. Pēc apskates slimnīcā izrādījās, ka viņam ir izveidojusies reta sirds slimība. Viņš bija kardioloģijas nodaļas uzskaitē, viņam izrakstīja zāles, kuras bija pastāvīgi jālieto. Fiziskās aktivitātes viņam bija stingri aizliegtas, un aktierim pat bija jāatsakās no ierastajiem rīta skrējieniem parkā.

Pēdējā kino loma bija filmā “Zeva ierocis” (1991). Filmas pirmizrāde notika jau pēc aktiera nāves.

Bet, pat būdams slims, Jozs turpināja spēlēt teātrī un darboties kino. Bija pagājis gads, viņš jau bija sācis pierast pie sava jaunā stāvokļa, kad kādu vakaru, atgriežoties mājās no teātra, viņam bija ļoti sāpīgs dūriens krūtīs, un viņš zaudēja samaņu. Labi, ka tajā brīdī viņš nebija viens, tāpēc ātri tika nogādāts slimnīcā, ievietots reanimācijā, kur sāka cīnīties par viņa dzīvību. Dienu vēlāk viņa stāvoklis stabilizējās, radinieki nedaudz nomierinājās, bet pēc trim dienām bija otrā krīze, un Jozs nomira no aortas plīsuma.

Lasi vēl: Vasilisa Volodina brīdina, ka decembrī trīs zodiaka zīmes sastapsies ar savām bailēm

Tas notika 1991. gada 10. maija rītā, apmēram mēnesi pirms viņa 42. dzimšanas dienas. Simboliski, ka tikai pusgadu vēlāk beidza pastāvēt PSRS un līdz ar to beidzās arī slavenās Lietuvas kinostudijas zelta laiki.