Mammai vajadzīga manas rūpes, bezmaksas viņai vairs nepalīdz, bet Indulis teica, lai dara par brīvu. Nav ko tērēties – tad arī es visu sapratu
— Madara, kas ar tevi? Tērēt tik daudz kaut kādiem niekiem. — Indulis bakstīja ar pirkstu ček. — Tava māte ko, no delikatesēm pārtiek? Vai arī tu domā, ka es pagrabā drukāju šos papīrīšus?
— Induli, es taču paskaidroju…
— Paskaidroji. — viņš nosvieda čeku uz galda, un tas lēni noplānēja uz grīdas. — Klausies uzmanīgi, es pelnu un es izlemju. Tā ir mana nauda, skaidrs? Un es netaisos sponsorēt visus pēc kārtas.
Es pacēlu acis uz viņu, bet tomēr pajautāju:
— Visi pēc kārtas — tā ir mana mīlošā māte?
— Nepārspīlē. Vienkārši… atrodi kaut ko lētāku. Vai lai valsts palīdz, mums taču galu galā ir bezmaksas atbalsts.
— Vai tiešām tu nesaproti? — es skatījos uz viņu. — Un kopš kura laika tu esi sācis man pārmest naudu un darbu? Tas taču bija arī tavs lēmums, lai sieva sēdētu mājās.
— Madara, tu nesaproti. — Indulis turpināja. — Tavai mātei tik un tā nevar palīdzēt. Es uzskatu, ka šie tēriņi ir nelietderīgi. Mēs vienkārši izmetīsim naudu. Lai viņai piepalīdz citi radi. Kāpēc tev vienai tas jādara?
Tā nu es uzzināju savas laulības cenu
Smieklīgi, vai ne? Piecpadsmit gadi kopā, divi bērni, kopīga hipotēka, bet paklupām pār iepirkuma čeku. Es skraidīju starp mājām, kur mani gaidīja bērni, vīrs un viņa mūžam neapmierinātā māte Gaida, kurai es katru nedēļu pirku visu ko vien viņa lūdza. Dārgus, tikai tādus viņa atzina.
— Madariņ, mīļā, neaizmirsti rīt nopirkt man to vītināto desiņu, — atgādināja vīramāte no viesistabas, kur skatījās kārtējo sarunu šovu. — Un tos gardumus, ko pagājušajā reizē. Tie, protams, ir padārgi, bet ko padarīsi, veselība svarīgāka par naudu.
Es gandrīz sāku smieties. Nākamās trīs dienas es pavadīju kā miglā. Gatavoju, tīrīju, izņēmu bērnus no skolas, smaidīju kaimiņiem. Bet iekšā auga kaut kas tumšs un dzeloņains kā dadzis. Mamma zvanīja, jautāja kad atbraukšu, es meloju, ka visu nopirkšu rīt. Indulis izlikās, ka nekas nav noticis. Gaida sūdzējās. Manas ģimenes ierastā dzīve…
Un tad man uznāca apgaismība…
Ceturtdienas rītā, kad Indulis bija aizgājis uz darbu, es mierīgi pagāju garām veikalam, kurā parasti pirku visu vīramātei. Vienkārši pagāju garām.
— Madariņ, vai tu jau nopirki? — Gaida mani sagaidīja jau pie durvīm.
— Nē, — es akurāti novilku mēteli un pakāru uz pakaramā. — Nenopirku.
— Kā tas ir? Man taču beidzās.
— Jā, zinu. Bet redziet, Gaidas kundze, es nepelnu. Bet tas, kurš pelna, tas arī izlemj, kam tērēt naudu. Palūdziet Indulim, lai nopērk viņš pats.
— Bet tu nevari man atteikt. Tas ir… vienkārši … par vecu cilvēku. Es… dēlam par šo pateikšu.
— Uz veselību, — es pamāju ar galvu. — Varat pati pajautāt, bet tas ir tieši Induļa lēmums.
Viņas seja izstiepās, mute pavērās, bet vārdi neatradās. Es iegāju virtuvē un sāku gatavot vakariņas, kaut ko pie sevis dungojot. Tuvāk vakaram atskanēja zvans no Induļa, viņš vēl bija darbā.
— Madara, ko tu esi sarīkojusi? Mamma saka, ka tu esi atteikusies atnest pirkumus no veikala.
— Es neatteicos. Vienkārši tu pats teici — kurš pelna, tas izlemj. Es nepelnu, tātad tas nav mans lēmums. Loģiski, vai ne?
— Madara, beidz šo cirku.
— Kādu cirku, Induli? Es vienkārši sekoju tavai loģikai. Starp citu, vakariņas ir uz plīts, bērnus pabaroju.
Es pārtraucu sarunu un izslēdzu telefonu. Nākamās divas dienas bija līdzīgas sliktam seriālam. Indulis skraidīja starp darbu un veikaliem, mēģinot atrast vajadzīgās lietas mammai. Gaida zvanīja viņam ik pēc divām stundām ar jaunām sūdzībām: te šis, te tas, te sula beidzās. Un vēl viņa atklāja, ka viņai beidzas speciāls krēms, smēre un briļļu tīrīšanas līdzeklis.
— Indulīt, kad tu nāksi? Man ir tik garlaicīgi. — vīramātes balsi es dzirdēju no blakus istabas.
— Mamma, es esmu darbā. Vakarā būšu.
— Bet kāpēc Madara nevar aiziet? Viņa taču sēž mājās.
Trešajā dienā notika neizbēgamais
Es tieši vārīju tēju, kad Gaida, smagi atspiedusies pret stenderi, parādījās virtuves durvīs. Viņa pikti skatījās uz mani.
— Madara, kas notiek? Kāpēc tu man vairs nepalīdzi?
Es ielēju ūdeni tasītē, izmaisīju cukuru. Lēni. Mierīgi.
— Gaidas kundze, apsēdieties. Es jums visu paskaidrošu.
— Ko tu man vari pateikt? Protams, klasisks stāsts, vedeklas un vīramātes attiecības. — Gaida turpinājaa. — Es saprotu, papildu paskaidrojumi nav vajadzīgi.
— Viss nav tā, — es pakratīju galvu. — Jūs taču zināt, mani mammai ir nopietnas problēmas un es pus gadu viņai palīdzēju.
— Kā? Joprojām? Viņai taču bija kaut kas ar tu, ai aizmirsu? Ko tur var tik ilgi ņemties? — brīnījās vīramāte. — Lai gan pie mums te tagad viss ir iespējams, protams.
— Mammai ir pavisam nopietni, — es klusi teicu.
— Kā tad tā, Madara? — vīramāte palika bāla. — Tu man par to neteici. Es nezināju…
— Es teicu, bet jūs ierasti neklausījāties, — es nopūtos. — Mammai vajadzīga manas rūpes, bezmaksas vairs nepalīdz. Bet Indulis teica, lai dara par brīvu. Nav ko tērēties.
— Viņš nevarēja, — vīramāte tikko kustināja lūpas. — Es dēlu tā neaudzināju.
— Lieliski varēja, vēl arī pārmeta, ka nestrādāju. Un ziniet, ko — tā kā Indulis pats mums tagad pieņem lēmumus, es pie veikaliem neapstāšos. Lai brauc arī pēc pārtikas. Varbūt arī uz ēdienu mums ir laiks sākt taupīt.
Un es tēloti nopūtos.
— Bet tas taču ir vienkārši nedzirdēti, Dievs, ko man nākas dzirdēt. — noelsās Gaida. — Vai tiešām mans dēls ir tāds skopulis?
— Izlemjiet pati, — es atbildēju. — Jūs jau neesat pieradusi uz sevi taupīt.
Gaida klausījās, un es redzēju, kā viņai trīc plakstiņš — tā bija vienmēr, kad viņa pukojās.
— Viņš… aizliedza tev palīdzēt mātei?
— Tieši tā arī pateica — atrodi kaut ko lētāku. Vai lai valsts palīdz.
Vīramāte piecēlās, sašūpojās, ieķērās galdā.
— Kur šis… Kur ir mans dēls?
Tas, kas notika vakarā, kad Indulis atgriezās no darba, ieies ģimenes leģendās. Gaida, kura uzskatīja dēlu par ideālu, sarīkoja viņam tādu brāzienu, kādu es nebiju dzirdējusi visos piecpadsmit laulības gados.
— Tu esi viens slidens tipiņs dēls.— viņa teica, vicinot koka nūju. — Es tevi tā neaudzināju. Aizliegt sievai palīdzēt mātei… Tu esi trakāks par vilku.
— Mamma, nu ko tu, es taču tikai gribēju… Kāda jēga tagad vairs tērēties, ja sievasmāte tik un tā…
Indulis sarāvās, mēģināja attaisnoties, bet Gaida bija nepielūdzama.
— Un neuzdrošinies man runāt par naudu. Es visu mūžu kapeikas skaitīju, bet nekad, dzirdi, nekad neesmu atteikusi palīdzību tiem, kuriem tā tikm ļoti nepieciešama. Bet tu… Man ir neērti pat padomāt par to, bet tu…
Lasi vēl: Kāzu ielūgumā norādījām: “Ierasties bez bērniem”, bet viņi ieradās ar veseliem 5
Galu galā viss beidzās… Nu, neteikšu, ka labi. Bet ciešami. Indulis atvainojās, palūdza mani turpināt palīdzēt mammai un vairs nekad neiejaucās čeku pārbaudēs. Nākamajā rītā mājās valdīja neparasts klusums. Indulis pirms darba, neko nesakot, nolika uz virtuves galda bankas karti un īsu zīmīti: “Pērc visu, ko vajag. Gan mammai, gan tavai mātei.” Es sajutu nevis uzvaras garšu, bet gan nogurumu, kas beidzot bija izlauzies uz āru.
Gaida arī bija mainījusies. Viņa vairs nesūdzējās par katru nieka ķibeli. Patiesībā, tajā pēcpusdienā viņa ienāca virtuvē ar savu veco krājkasīti – aploksni, kurā gadiem bija krājusi “nebaltai dienai”.
– Madariņ, – viņa klusi teica, noliekot aploksni manā priekšā. – Paņem šo savai mammai. Es sapratu… ka tā “nebaltā diena” nav domāta manam krēmam, bet gan tam, lai cilvēks varētu aiziet ar cieņu. Piedod man, ka biju tik akla.
Es jutu, kā pirmoreiz pēc piecpadsmit gadiem es saskatīju vīramātē nevis kaprīzu sirmgalvi, bet gan sabiedroto. Mamma bija vēl divus mēnešus. Tie nebija viegli mēneši, bet tie bija mierīgi. Pateicoties mums, viņa jutās labāk, un es varēju sēdēt viņai blakus, turēt roku un runāt par visu, ko nepaspējām izrunāt bērnībā. Indulis tajā laikā kļuva klusāks, biežāk rotaļājās ar bērniem un pēc darba bez vārdiem palīdzēja mājas darbos.
Mūsu laulība nepalika tāda pati kā iepriekš. Kaut kas tajā bija neatgriezeniski salūzis, bet tajā pašā laikā – kaut kas jauns sāka veidoties uz šīm drupām. Es iemācījos vairs nekad neklusēt par savām vajadzībām, un Indulis saprata, ka ģimenes vērtību nevar aprēķināt aptiekas čekos. Kad mamma aizgāja, viņa pasmaidīja. Un tas smaids man bija dārgāks par jebkuru naudas summu, ko mēs būtu varējuši ietaupīt.
