Es vienmēr biju pārliecināts, ka mūsu ģimenes pamats ir stiprs un drošs. Dzīve Jelgavā to apliecināja — mājās skanēja bērnu balsis, tika svinēti svētki, un pat klusās ikdienas rūpes radīja sajūtu, ka mums ir viss nepieciešamais laimei.
Mūsu dzīvē lielu daļu aizņēma bērnu audzināšana. Tagad viņi ir pieauguši, atraduši savu ceļu un ar lepnumu skatos, kā viņi paši veido stabilas ģimenes un karjeras.
Pusgads jau pagājis kopš dzīvoju viens. Nereti atmiņās atgriežas mūsu ģimenes kopīgie mirkļi — tie joprojām ir svarīgi un reizēm liek aizdomāties. Taču vislielākais prieks man ir par bērniem, kas izauguši par patstāvīgiem un atbildīgiem cilvēkiem. Tas sniedz man mieru un iedvesmu doties tālāk.
Manas dzīves lappuses Jelgavā glabā daudz nozīmīgu atmiņu, bet ar laiku maināmies mēs un līdz ar mums arī attiecības. Ilgi nebija redzamu plaisu — viss ritēja mierīgi, un, kad radās kāda nesaskaņa, es vienmēr centos palīdzēt un būt stiprais balsts.
Taču ar laiku ievēroju, ka sieva kļuva attālinātāka — viņa vairs tik ļoti nepievērsa uzmanību manām ikdienas lietām un arvien retāk interesējās par to, kā man iet.
Ilgi domāju, kāpēc starp mums radusies šī distance, līdz viņa pastāstīja, ka regulāri apmeklē kursus par pašizaugsmi, kur uzmanība veltīta biznesam, attīstībai un dzīves virziena izvēlei.
Pēc šīm nodarbībām viņa it kā mainījās — kļuva prasīgāka pret sevi un apkārtējiem, arī pret mani.
Mēs ilgi pārrunājām savu kopīgo dzīvi, un viņa atzina, ka jūt vēlmi sasniegt ko vairāk, bet uzskatīja, ka mana klātbūtne to kavē. Rezultātā viņa pieņēma lēmumu, ka mūsu ceļiem jāšķiras.
Viņa teica, ka tas nav vērsts pret mani kā cilvēku, bet drīzāk ir viņas pašas ceļš. Viņa lūdza man sapratni un piedošanu par šo soli.
Tas nebija viegli, bet dzīve dažreiz izvēlas savus ceļus. Aiz muguras palikuši vairāk nekā trīsdesmit kopā pavadīti gadi — ar bērnu audzināšanu, svētkiem, ikdienas rūpēm un prieka mirkļiem. Šie gadi man vienmēr būs visvērtīgākā bagātība.
Taču dzīve virzās uz priekšu..
Pēdējā laikā vairāk domāju par sevi — dodos garās pastaigās pa Jelgavaas parkiem, kustos un izmēģinu jaunas lietas, kas palīdz atjaunot līdzsvaru ikdienā.
Esmu nonācis pie secinājuma, ka dzīve var krietni mainīties, pat ja tas sākumā liekas smagi. Pieņemot pārmaiņas, ir vieglāk atrast sevī spēku sākt nākamo posmu.
Reizēm tieši grūtākās pārmaiņas ienes lielāko spēku un jaunas iespējas. Kā tev šķiet — cik liela nozīme ir tam, ka spējam pieņemt jauno? Vai tev dzīvē ir bijis mirklis, kad nācās pārkāpt sev pāri un atrast jaunu ceļu?
Šeit daži padomi un domas no lasītājiem, kas, iespējams, noderēs arī tev:
Linda:
„Paldies par šo stāstu! Manuprāt, ir svarīgi atrast mazas lietas, kas sniedz prieku ikdienā — tas var būt hobijs, pastaiga vai saruna ar draugu. Tas palīdz saglabāt iekšējo mieru.”
Jānis:
„Es uzskatu, ka situācijas jāpieņem tādas, kādas tās ir. Nav jāsteidzas — labāk ir soli pa solim domāt par nākotni un ļaut sev pierast pie pārmaiņām.”
Marta:
„Nevajag kautrēties meklēt profesionālu atbalstu. Saruna ar speciālistu bieži palīdz sakārtot domas un ieraudzīt plašāku skatījumu.”
Un tagad — kā ir ar tevi? Tava pieredze vai padoms var būt ļoti vērtīgs citiem.
