Tajā rītā tirgū drūzmējās ļaudis — netraucēja pat smalkais lietutiņš, kas no agra rīta smidzināja. Tās dienas notikumi man spilgti ir palikuši atmiņā, jo…
Tirgotāji savus stendus bija izlikuši tā it kā nekas nebūtu, un mēs, pircēji, klīdām starp rindām, meklēdami kaut ko īpašu. Es arī aizklīdu, lai gan vecais lietussargs ik brīdi varēja sabrukt. Mani pārāk velk pie grāmatām — profesionāla kaite, no kuras nekur neaizmuksi.
Pensijā esmu jau trīs gadus, bet skolotājas ieradumus tā arī neesmu atmetusi. Skolā mācīju literatūru trīsdesmit piecus gadus, un grāmatas man ir kā dzīvesveids. Dzīvoklis jau līdz augšai piebāzts, plaukti krakšķ, bet es tik un tā nesu mājās arvien jaunas — te klasiku, te dzelteno literatūru, te bērnu pasakas. Pašai smiekli nāk, bet apstāties nespēju.
Pārdevējs, Ivars, sirmgalvis ar bārdu, uzreiz mani pazina — es pie viņa bieži ko iepērku.
— O, Tamāra atnākusi! — viņš mani uzrunāja, kad apstājos pie viņa galdiņa ar grāmatām. — Vai jau atradāt ko sirdij tīkamu?
— Tikai skatos pagaidām, — atbildu, šķirstot grāmatas. — Kas jums jauns?
— Nu, sievasmātes noliktavu šķiroju… Lai viņai vieglas debesis, aizgāja pagājušajā nedēļā. Nolēmu viņas grāmatas atdot, varbūt kādam noderēs.
Es pamāju un turpināju rakāties kaudzē. Grāmatas kā grāmatas — nolietotas ar noplēstu vāka stūrīti, cietajos vākos, apdriskāts krājums… Un pēkšņi — blīkš! — starp šo kaudzi ieraugu grāmatiņu tumši zilā sējuma vākos ar zelta reljefu. Paņēmu rokās — solīda tāda, lai gan neliela.
— Un kas tas par brīnumu? — vaicāju, aplūkojot atradumu.
Uz vāka iespiests: „J.V. Gēte. Fausts. 1932. gads.” Nu re! Sens izdevums, tādus tagad ar uguni neatradīsi.
— Ā, tā ir retums, — atdzīvojās Ivars. — Mana sievasmāte īpaši šo „Faustu” glabāja. Paša Pasternaka tulkojums! Teica, ka tajā laikā gandrīz sadedzinājusi, kad nebija ar ko krāsni kurināt, bet roka nepacēlās.
Es uzmanīgi atvēru grāmatu. Lapas, protams, nodzeltējušas, bet salasāmas. Un smarža no tām — eh, to tikai īsts grāmatu cilvēks sapratīs! Īpaša, veca, gudra, it kā visas pasaules noslēpumus sevī uzsūkusī.
— Cik prasāt? — jautāju, jau zinot, ka bez šīs grāmatas mājās neiešu.
— Jums, Tamāra, pa lēto. Trīs eiro.
Es samaksāju — par tādu retumu tas ir tīrais nieks, goda vārds! Ietinusi grāmatu līdzi paņemtajā maisiņā, devos mājup. Lietus bija pastiprinājies, un man jau ceļgali no mitruma sāpēja — vecums, ko padarīsi.
Mājās vispirms uzliku tējkannu uz plīts, tad pārģērbos sausā — halātā, vecā, bet siltā, — un iegāzos krēslā, jau priecājoties par iepazīšanos ar atradumu. Uzmanīgi atvēru „Faustu” un sāku lēnām šķirstīt.
Uz titullapas ieraksts ar izbalējušu tinti: „Dārgajai Jelizavetai Mihailovnai ar dziļu cieņu. A. Severovs. 1946. g.” Nu bet! Kas tie bijuši par cilvēkiem? Jelizaveta Mihailovna — laikam jau Ivana Petroviča sievasmāte? Bet šis Severovs — kas tāds? Radinieks? Kavalieris?
Turpinu šķirstīt grāmatu, un pēkšņi sajūtu — starp lapām kas ielikts. Izvilku četrās daļās salocītu papīru, nodzeltējušu ne mazāk kā pati grāmata.
Atlocīju, paskatos — mašīnraksts, un vēl ar virsrakstu „TESTAMENTS”. Sāku lasīt un gandrīz no krēsla nenokritu! Pirmās rindas: „Es, Severovs Aleksejs, būdams pie pilnas apziņas un skaidras atmiņas, novēlu visu manu īpašumu, ieskaitot dzīvokli pēc adreses: Daugavpils, Puškinas iela 109, kā arī visus personīgos uzkrājumus un vērtspapīrus manai māsīcai Tamārai Sokolovai…”
Tamāra Sokolova — taču tā esmu es! Tikai viena ķibele: nekādu Alekseju Severovu es mūžā neesmu pazinusi! Mūsu dzimtā tādas uzvārda nemaz nav bijis! Nu neko, bet lasu tālāk. Testaments datēts ar 1989. gadu, notariāli apstiprināts kā pienākas. Bez dzīvokļa tur pieminēti kaut kādi uzkrājumi un sena monētu kolekcija.
— Kāda mistika šī ir?
Paskatījos uz sienu, kur karājās manu vecāku kāzu fotogrāfija — 1960. gads. Tik jauni, laimīgi. Māte baltā kleitiņā, tēvs svētku uzvalkā. Blakus radi, kurus es tikai no šīs bildes pazinu. Vecāki paši maz stāstīja par savām ģimenēm. Mātei vecāki aizgāja ātri, par tēva radiem vien zināju, ka tie bijuši no Daugavpils, un daudzi arī agri aizgājuši.
Piegāju pie fotogrāfijas, ciešāk ieskatījos. Un pēkšņi ievēroju — malā stāv vīrietis, tievs, garš, ar uzmanīgu skatienu. Agrāk nebija pievērsusi uzmanību, nodomāju — kāds tāls radinieks. Atgriezos pie testamenta, skatos uz parakstu — „A. Severovs”. Vai nejaušība? Vai tas pats cilvēks no fotogrāfijas?
Lasi vēl: Kāpēc aprakt olas dārzā – reāli padomi vasarnīcu īpašniekiem un dārzkopības entuziastiem
Tējkanna virtuvē sen jau bija iztvaikojusi, bet es to nemaz nemanīju — tik dīvaina mīkla bija atradusies! Izvilku no skapja veco ģimenes albumu, sāku šķirstīt — varbūt vēl kur viņš redzams? Atradu vēl dažas bildes. Vienā viņš ar manu tēvu stāv līdzās, abi formās. Citā tur uz rokām mazu meitenīti, kurā — neticēju acīm! — atpazinu sevi.
Pagriezu fotogrāfiju, aizmugurē ar zīmuli: „Atmiņai no tēvoča Aļošas. 1958. g.”
— Tēvocis Aļoša… — nomurmināju, cenšoties atcerēties. — Kāpēc es viņu neatceros?
Nolēmu piezvanīt māsīcai. Viņa desmit gadus vecāka par mani, varbūt ko zina par šo Severovu.
— Sveika, te Tamāra, — saku, kad viņa pacēla klausuli.
— Tāds pārsteigums! Kas noticis?
— Nekas, vienkārši… Klausies, man dīvains jautājums. Tu neatceries nevienu no mūsu radiem ar uzvārdu Severovs? Alekseju? Klausulē klusums.
— Tēvoci Aļošu? — beidzot viņa saka. — Protams, atceros! Viņš bija mūsu tēva brālēns. Kā, tu neatceries viņu?
— Kaut ko miglaini, — atzinos. — It kā ir bilde, kur viņš mani tur uz rokām. Bet neatceros, lai būtu pie mums nācis vai vecāki par viņu runājuši.
— Nav brīnums. Pēc tā gadījuma viņi vispār vairs nesazinājās.
— Kāda gadījuma? Atkal klusums klausulē.
— Tu tiešām nezini? Tēvocis Aļoša bija līdz ausīm iemīlējies mūsu mammā. Pirms vēl iepazinās ar tēvu. Mācījās vienā skolā. Bet viņa izvēlējās tēvu, un Aļoša to ļoti pārdzīvoja. Pēc tam, kad viņi ar tēvu kaut kāda mantojuma dēļ pārtrauca runāt, vispār visas saites pārtrūka.
Lasi vēl: Rudenī bankas sāks ierobežot skaidras naudas izsniegšanu – vai mūs tas ietekmēs
— Bet kāpēc tu viņu pēkšņi atcerējies?
Es izlēmu pagaidām par testamentu nestāstīt.
— Tāpat, šķirstīju fotogrāfijas, ieinteresēja. Bet tu nezini, kas ar viņu vēlāk notika?
— Zinu tikai, ka viņš tā arī neapprecējās. Dzīvoja Daugavpilī, strādāja kaut kur. Runāja, ka monētas kolekcionējis un grāmatas. Aizgāja, šķiet, deviņdesmito sākumā.
Pēc sarunas ar māsu ilgi sēdēju, skatīdamās uz testamentu. Cilvēks, kuru gandrīz neatceros, man atstājis visu savu mantu. No kādas tādas mīlestības? Vai nesekmīgās mīlas pret manu māti dēļ? Vai no kādas senas ģimenes vēstures, par kuru neko nezināju?
