Jo vairāk gadu plecos, jo mazāk ir vēlmes kaut ko skaidrot, bet jo biežāk nākas to darīt. Kāpēc tu dzīvo viens pats, kāpēc neesi pārcēlies pie bērniem
Vai arī pretēji – kas tevi notur šajā dzīvoklī, ja lielākoties esi viens? It kā vecumdienām būtu jārit pēc iepriekš noteikta grafika, gluži kā trolejbusam: veikals, mazbērni, dārzs, vasarnīca, televizors – un ne soli ārpus tā.
Bet tiklīdz aizieti prom no ierastā “pieņemtā” ceļa, nekavējoties sākas padomu jūra – no kaimiņiem, radiem un pat no tāliem paziņām, kuri gadiem nebija devuši par sevi ziņu. Tāpēc būsim atklāti: ar ko tad patiesībā ir vērts dzīvot pēc 70? Un vai tiešām labāk būt ar kādu kopā vai palikt vienatnē?
1. Ar sevi – un tas jau ir liels ieguvums
Izklausās kā joks? Patiesībā tā ir visgrūtākā un arī visvērtīgākā izvēle. Dzīvot ar sevi nav tas pats, kas pagatavot zupu un neaizmirst izslēgt gludekli. Tas nozīmē iemācīties sadzīvot ar savu vientulību, klusumu un domām.
Cilvēkus bieži nebaida spuldzītes nomaiņa gaitenī, bet gan dvēseles balss klusumā. Tā atgādina par visu, ko neesi paspējis pateikt, piedot vai pabeigt. Visa dzīve pārskrien acu priekšā, un tas ne vienmēr atvieglo.
Sadzīvot ar sevi nozīmē iemācīties būt pašam sev interesantam. Gūt prieku no rīta, uzvārot sev labu kafiju, nevis dzert to tikai ieraduma pēc. Radīt sev piemērotu ritmu – ne citu dēļ, bet sava labuma labad. Tas nozīmē pārtraukt meklēt apstiprinājumu ārpus sevis, jo šajā vecumā vienīgais tiesnesis esi tu pats. Un pats skaistākais – ar sevi vari dzīvot mierā, nepārmest par kādu nepareizi noliktu lietu.
2. Ar bērniem – bet tikai tad, ja to nosaka mīlestība, nevis pienākums
Vecā tēma. “Es viņus izaudzēju, lai viņi par mani rūpējas.” Vai pretēji: “Es negribu būt apgrūtinājums, pie bērniem nedošos.” Taču universāla risinājuma nav. Dzīvot kopā ar bērniem var, ja attiecības ir siltas, nobriedušas, bez domstarpībām. Ja starp jums ir cieņa un sarunas valoda, nevis sajūta, ka esi bezmaksas aukle vai traucēklis.
Vecam cilvēkam pārcelties pie bērniem nozīmē zaudēt savu ierasto vidi, smaržas, ikdienas ritmu – tā ir liela pārmaiņa. Saglabā cieņu pret sevi: neapmierinies ar vietu pie durvīm, ja vien tiešām neesi ielaists no sirds. Jo attiecības “pienākuma dēļ” ir kā zupa bez garšas – var ēst, bet prieka nav.
3. Ar draudzeni – ja dzīve dāvājusi “otro jaunību”
Jūs būsiet pārsteigti, cik bieži sastopamas šādas draudzības – divas sievietes, kuras kopš jaunības ir tuvas vai arī iepazinušās darbā un tagad dzīvo kopā. Dažreiz viņas dala vienu dzīvokli, reizēm palīdz viena otrai, citreiz vienkārši kopīgi bauda klusumu.
Tas nav par atkarību, bet par atbalstu. Par to, ka kopā skatīties vecu filmu un ēst vārītu kukurūzu ir tikpat silti kā senos laikos. Par to, ka kāds veikala apmeklējumā atcerējies arī par tevi. Par to, ka blakus ir cilvēks, kurš pamanīja tavas asaras naktī un palika līdzās. Par kopīgām pastaigām. Ja tev blakus ir šāda draudzene – turies pie viņas. Tā ir reta un vērtīga dāvana – draudzība, kas pārtapusi par drošu ostu, kur svarīgi nav būt “pareizam”, bet būt kopā.
4. Ar mazbērniem – ja viņi jau pietiekami pieauguši, lai sadzirdētu
Reizēm notiek brīnums – mazbērns kļūst par tuvāko cilvēku. Ar viņiem vairs nav pedagoģiskas barjeras, tikai mīļums bez nosacījumiem. Taču svarīgi saprast – jūs neesat ne bezmaksas aukle, ne neizsīkstoša putra uz plīts. Ja mazdēli vai mazmeitas ir blakus, viņiem jābūt arī jūsu dzīvē – ar cieņu un klausīšanos, ne tikai ar ņemšanu.
Pat pusaudzis spēj dot siltumu, ja pret viņu izturas kā pret personību. Un, ja viņš atbild ar atsaucību – jā, kopā dzīvot ir iespējams. Bet tikai tāpēc, ka gribas būt kopā, nevis pienākuma vārdā.
5. Ar svešiniekiem – ja viņi kļūst par savējiem
Dzīve mēdz uzdāvināt negaidītas satikšanās. Istabas biedrs, kas vēlāk kļūst par draugu. Sieviete no dziedāšanas pulciņa, ar kuru vēlāk dzer tēju vakaros. Bieži tieši nepazīstamie kļūst par vistuvākajiem – jo viņiem nav pagātnes nastas, nav vecu aizvainojumu un nav jāattaisno katrs solis.
Ja dzīve saved kopā ar kādu, pie kura jūties ērti, – nebaidies. Tā nav atteikšanās no ģimenes, tā ir tava pieaugušā cilvēka izvēle būt kopā ar tiem, kas tev der sirdij.
6. Nekad ar tiem, kuriem tu nepatīc
Šeit nav iespējami kompromisi. Ne ar cilvēkiem, kas mūždien neapmierināti. Ne ar tiem, kuri liek justies par nastu. Ne ar tiem, kuri saka: “Tu esi vecs, klusē.” Vecums nav pamatojums kļūt neredzamam. Tu nevienam neesi parādā savu klātbūtni. Dzīvošana kopā ar cilvēku, kas neciena, nav pazemība – tā ir lēna sabrukšana.
Ja pēc saskarsmes ar kādu gribas noslēpties, ja dvēsele cieš – nevajag to paciest. Ne trīsdesmit, ne septiņdesmit, ne deviņdesmit gados. Dzīve ir pārāk īsa, lai būtu pacietīgs tur, kur jāsargā sevi.
7. Ar nākotni – pat ja tā ir pavisam tuvu
Ir viena patiesība, ko reti kurš pasaka pēc septiņdesmit: tev joprojām ir laiks. Varbūt ne tik daudz kā agrāk, bet tas vēl ir. Un tas ir tavs – ne bērnu, ne televizora raidījumu, ne sāpju. Tas ir dzīvošanai ar interesi, ar mīlestību, ar plāniem – pat vismazākajiem.
Dzīvot ar nākotni nozīmē domāt arī par mazām lietām: tirgus apmeklējumu piektdienā, friziera vizīti, akvareļu gleznošanu, vai vienkārši par to, lai nākamais Jaunais gads nebūtu skumjš. Tas ir pamosties un sev pajautāt: “Ko šodien darīt, lai vakarā būtu, ko atcerēties?”
Tāda ir dzīve pēc septiņdesmit. Tā ir kā rudens – silta, koša, reizēm vējaina, bet ar daudz gaismas. Un tas, cik ērti tajā jūties, atkarīgs no tā, ar ko to pavadi. Un tagad jautājums – ar ko tu izvēlies dzīvot šajā vecumā? Un kā izvēlies tos, kas tev patiešām ir tuvi?
