Šis ir stāsts par cilvēku, kuru satiku darba gaitās, būdama atbildīgā darbiniece. Uzvārdus es neminēšu, jo stāsta būtība ir svarīgāka
Cilvēkam taču nepieciešams mērķis, vai ne? Arī Nellijai tāds bija – sakrāt “tai dienai”. Tas nebija viegli. Jo, ja vēlies, lai viss būtu kā pienākas, tas prasa līdzekļus. Dzīve dārga, pensija pieticīga. Nācās taupīt, atteikties no daudz kā, skaitīt katru santīmu, sekot cenām, izņemt naudu no kartes un glabāt to mājās – zem gultas. Jo bankām Nellija neticēja.
Viņa dzīvoja viena. Bērnu nebija – kaut gan ļoti vēlējās, dzīve to nedeva. Vīrs sen bija prom, aizgāja pie citas sievietes, ar kuru viņam piedzima dēls. Pieņemt to bija smagi, bet Nellija izturēja ar cieņu un beigu beigās samierinājās. Viņas daba bija mierīga un klusa. Tā arī pagāja gadi viņas mazajā dzīvoklītī. Bet hobijs palika – krāt “tai dienai”.
Saglabājiet banānus svaigus un dzeltenus ilgāk ar šo atjautīgo virtuves triku
Domu par pansionātu viņa nepieļāva. Arī to, ka varētu palikt svešu cilvēku rokās, kas viņas uzkrājumu izmantotu, bet par atvadīšanos neparūpētos. Viņa uzticējās, ka dzīvē sastapsies ar godīgiem cilvēkiem. Turklāt viņa jau bija izraudzījusies skaistas drēbes, kurās gribēja, lai viņu pēdējā brīdī ietērpj.
Naudas bija sakrājies diezgan daudz – vesela paciņa! Tomēr vajadzēja vēl pievienot, jo cenas kāpa. Un tas pat bija labi – tātad jādzīvo vēl mazliet ilgāk. Nellija mēdza doties uz kapsētu, kur bija apglabāts viņas bijušais vīrs. Viņa apbedījuma vieta atradās pašā centrā – plaša, saulaina, cienīga. Arī pēc šķiršanās viņi spēja uzturēt labas attiecības.
Viņš aizgāja pie citas, bet dzīvoklīti atstāja viņai. Lūdza piedošanu, vēlāk sveica svētkos, sūtīja atklātnes. Tagad viņš dusēja skaistā vietā. Nellijai pat mazliet skauž – vai viņai kādreiz izdosies iegūt līdzvērtīgu atdusas vietu? Viņa apsēdās uz soliņa, vēroja pieminekli un ziedus – gluži kā pasaku dārzs! Atlika tikai turpināt krāt, varbūt reiz pietiks marmora piemineklim, apmalei, sētai…
Pēkšņi pie kapa pienāca pusmūža, sirmots vīrietis. Viņam vajadzētu priecāties par šo skaisto vietu, taču sejā bija skumjas. Divdesmit gadu bija pagājuši – ko nu vairs? Nellija, veca sieviņa, uzrunāja viņu: kāpēc tik nospiests? Viņš viņu pamanīja un paskaidroja – te atdusas viņa tēvs. Un viņš pats ir nelaimē, jo dēlu piemeklējušas nopietnas problēmas. Sirds pilna, bet nav kur izlikt sāpes, un vajadzīgi līdzekļi, lai palīdzētu.
Viss jau bija ieķīlāts, pārdots, bet lūgt palīdzību viņam neklājās. Tāpēc viņš bija atbraucis pie tēva, pie vectēva savai nelaimē nonākušajai atvasei. Kā “parunāt” un lūgt padomu. Jo nezina, ko vēl darīt. Viņš apsēdās blakus Nellijai un atklāja visu sirdi. Tā reizēm notiek – klusē un klusē, bet pēkšņi izstāsta svešiniekam.
Kas notika tālāk? To atklāj otrā stāsta daļa – un tā var mainīt tavu priekšstatu par Nellijas dzīvi. Izrādījās, ka tas bija Kārlis! Tas pats puika, kas piedzima jaunajā ģimenē, kad vīrs aizgāja prom. Tagad viņam pašam bija dēls. Kārlis rādīja fotogrāfijas: jauks, smaidīgs jauneklis, mācās par skolotāju, mīl dzīvniekus, sirsnīgs un labsirdīgs. Bet viņa nākotne karājās mata galā.
Lasi vēl: Kraukšķīgi kabaču rullīši bez fritēšanas – garšīgi, vienkārši un vasarīgi
Nellija padomāja un tad, drosmi saņēmusies, teica: “Man ir nauda. Esmu krājusi. Es tev to došu, jo es esmu kā pamāte. Ne īstā māte, bet tomēr. Tavi dēliņi man ir kā gluži mazdēli. Un kura gan vecmāmiņa nepalīdzētu mazbērnam?”
Un viss beidzās laimīgi. Zēns atguva spēkus, Kārlis no laimes līksmoja, māte raudādama pateicās un apskāva veco sievieti. Puisis iemīļoja šo neīsto vecmāmiņu, jo radinieku nebija palicis, bet te – pēkšņi atradās sirsnīga, mīļa vecmāmiņa!
Dzīve salikās pavisam citādi. Nellija pārcēlās dzīvot pie jaunā “mazdēla”. Viņu mājokli izdevās atgūt, Kārlis strādāja, cik spēja, un juta spēku pieplūdumu. Nellijai pašai dzīvoklīti izīrēja – atkal krāja savai dienai. Viņas iemīļotais nodarbošanās veids turpinājās. Tikai nu krāšana būs ilga, un tas bija labi – jo visi vēlējās, lai labā un miermīlīgā vecmāmiņa dzīvo pēc iespējas ilgāk. Visi viņu ļoti mīlēja. Un naudu atdeva, tiklīdz spēja.
Nellija tikai palūdza, lai par šo naudu dārzā uzceļ lapeni – tur tik patīkami baudīt tēju! Bet par pārējo tika nopirkta lietota, bet laba mašīna. Jo viņam vēl bija pāragri domāt par “to dienu” – lai braukā! Nellijai gan vēl bija jāturpina krāt. Jo vēl nebija īstais brīdis atvadīties.
Un te neviens nevienu neizmantoja. Tieši pretēji – visi kļuva laimīgi, viens otram atsaucīgi un sirsnīgi. Tā mēdz notikt ar tiem, kuri pārdzīvojuši grūtus laikus un sapratuši dzīves patieso vērtību. Viņi atminas, ka zemes dzīve ir tikai īss posms…
Var krāt “tai dienai”. Tikai ne jau naudu, bet gan labus darbus, kas atver ceļu jaunai dzīvei. Jo galvenais, kas cilvēkam vajadzīgs, ir mīlestība un darbi, kas nāk no sirds.
Šo vēsti es gribētu nodot arī saviem mazbērniem.
