Kāda Madonas iedzīvotāja daudzus gadus krāja savai atvadu dienai, bet notika kas negaidīts un varbūt uz labu

 “Man ir nauda. Esmu krājusi. Es tev to došu, jo es esmu kā pamāte. Ne īstā māte, bet tomēr. Tavi dēliņi man ir kā gluži mazdēli. Un kura gan vecmāmiņa nepalīdzētu mazbērnam?”

Un viss beidzās laimīgi. Zēns atguva spēkus, Kārlis no laimes līksmoja, māte raudādama pateicās un apskāva veco sievieti. Puisis iemīļoja šo neīsto vecmāmiņu, jo radinieku nebija palicis, bet te – pēkšņi atradās sirsnīga, mīļa vecmāmiņa!

Dzīve salikās pavisam citādi. Nellija pārcēlās dzīvot pie jaunā “mazdēla”. Viņu mājokli izdevās atgūt, Kārlis strādāja, cik spēja, un juta spēku pieplūdumu. Nellijai pašai dzīvoklīti izīrēja – atkal krāja savai dienai. Viņas iemīļotais nodarbošanās veids turpinājās. Tikai nu krāšana būs ilga, un tas bija labi – jo visi vēlējās, lai labā un miermīlīgā vecmāmiņa dzīvo pēc iespējas ilgāk. Visi viņu ļoti mīlēja. Un naudu atdeva, tiklīdz spēja.

Lasi vēl: Suns mierīgi gulēja uz sliedēm, un pat vilciena tuvums viņu nebiedēja — iemeslu sapratām vien tad, kad pienācām tuvāk

Nellija tikai palūdza, lai par šo naudu dārzā uzceļ lapeni – tur tik patīkami baudīt tēju! Bet par pārējo tika nopirkta lietota, bet laba mašīna. Jo viņam vēl bija pāragri domāt par “to dienu” – lai braukā! Nellijai gan vēl bija jāturpina krāt. Jo vēl nebija īstais brīdis atvadīties.

Un te neviens nevienu neizmantoja. Tieši pretēji – visi kļuva laimīgi, viens otram atsaucīgi un sirsnīgi. Tā mēdz notikt ar tiem, kuri pārdzīvojuši grūtus laikus un sapratuši dzīves patieso vērtību. Viņi atminas, ka zemes dzīve ir tikai īss posms…

Var krāt “tai dienai”. Tikai ne jau naudu, bet gan labus darbus, kas atver ceļu jaunai dzīvei. Jo galvenais, kas cilvēkam vajadzīgs, ir mīlestība un darbi, kas nāk no sirds.

Šo vēsti es gribētu nodot arī saviem mazbērniem.