Mareks sēdēja vilcienā, vēroja ainavu aiz loga un domāja, ka viņa dzīve pašlaik ir gluži kā tas, ko redz ārpusē – bez sevišķām iezīmēm, pelēka un tukša
Viņš izkāpa uz perona tikai tāpēc, lai ievilktu krūtīs svaigu gaisu. Stacija izrādījās maza, klusa un pamesta. Pat nosaukuma uzrakstu viņš nepamanīja. Kādēļ arī pievērst uzmanību? Pēc piecpadsmit minūtēm vilciens atkal dosies ceļā. Pie drauga, kurš aicināja viņu “izrauties no rutīnas”. Un tad viņš ieraudzīja to. Suns gulēja uz pašām sliedēm. Kādus trīsdesmit metrus no platformas. Vienkārši gulēja. Un nekur nebēga.
— Hei! Kšš! — Mareks pamāja ar roku. Dzīvnieks pacēla galvu, paskatījās, bet tūlīt atkal nogūlās. “Kas ar viņu? Vai kaut kas atgadījies?” — nemierīgi zibsnīja domas. Apkārt nebija neviena. Mareks devās tuvāk.
— Ko tu šeit dari? A? — viņa balss skanēja aizsmakusi, it kā sen nebūtu lietota. Suns — netīri brūngans, tievs — vērās viņā ar melnām acīm. Ne smilkstēja, ne rūca. Tikai skatījās, un tajā skatienā bija it kā izpratne. Par visu. Arī par pašu Mareku.
Kad viņš pietuvojās, kļuva skaidrs iemesls. Aizmugurējā kāja bija cieši iesprūdusi. Starp pašām sliedēm. Droši vien jau sen. Suns, šķiet, bija vienkārši noguris no neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt brīvībā.
Marekā sāka augt nemiers — pēc grafika drīz vajadzēja pienākt nākamajam vilcienam. Viņš skatījās uz suni, un suns — uz viņu.
— Nu labi, tiksim ar to galā, — viņš nomurmināja, tupdamies ceļos. Suns sarāvās, acīs iezibsnīja šaubas un neuzticība. Tas klusi ierūcās, ne tik daudz draudīgi, cik brīdinoši.
— Es tikai gribu tev palīdzēt, mazais, — Mareks klusi noteica. — Dzirdi? Pa-lī-dzēt. Viņš izstiepa roku lēni, uzmanīgi. Suns ar saspringtu skatienu sekoja katrai kustībai. Cik ilgi tu jau te guli? Ķepa bija stingri iespiesta. Metāla mala to turēja. Mareks sašutis sarāvās.
— Nu gan tu esi iekūlies, brālīt.
Viņš piesardzīgi centās atbrīvot ķepu, bet sunim tas nepatika. Tas vaidēja, taču — pārsteidzoši — ne pretojās. Tikai skatījās ar tām dziļajām acīm, kurās slēpās jautājums: “Tu taču mani neatstāsi?” Viņš taču varēja vienkārši pagriezties, aiziet un iekāpt atpakaļ vilcienā. Turpināt ceļu. Kam rūp viens klaiņojošs suns? Vai tā ir viņa vaina? Un tomēr kaut kas viņu turēja. Neļāva pagriezties un aiziet.
— Un ko lai ar tevi iesāk? — viņš pusbalsī sacīja, vairāk sev, nekā sunim.
Viņš izvilka telefonu un apjucis apdomāja, kam lai zvana šādā vientuļā vietā. Apkārt stāvēja tikai pamests dežuranta namiņš ar lielu piekaramo atslēgu un sarūsējusi ūdens kanna. Cilvēku — neviena. Tad tālumā atskanēja signāls. Vilciens? Jau tagad? Pulkstenis rādīja — pagājušas vien septiņas minūtes no piecpadsmit. Tas nozīmēja, ka tuvojas cits vilciens. Pretējā virzienā.
Suns arī sadzirdēja. Viņa acīs parādījās kas nepierasts — kā pieņemšana. It kā viņš zinātu, kas notiks. Un piekristu tam.
— Nekādā gadījumā! — Mareks pēkšņi iesaucās, pats izbijies no savas balss spēka. — Nē! Viņš atkal noliecās pie dzīvnieka, ar rokām raka granti, paplašināja spraugu, mēģināja pacelt sliedi.
— Telefons! — pēkšņi atcerējās. Viņš satvēra to un piezvanīja pirmajam numuram sarakstā. Meitai.
— Hallo?
— Paula! Klausies! Esmu stacijā, nezinu, kurā! Te suns ar iesprūdušu ķepu! Vilciens nāk! Es nezinu, ko darīt…
— Tēt? — meitas balss bija apjukusi. — Vai tu runā nopietni?
— Protams, ka nopietni! — viņš atbildēja skaļi. — Saki, kā viņu atbrīvot? Sliede… es nevaru to pacelt!
Signāls kļuva arvien skaļāks. Rīta miglā jau parādījās tuvojošā vilciena siluets.
— Kāda sliede? Par ko tu runā?
— Kā viņu izglābt?!
Uz mirkli klausulē iestājās klusums. Tad meita sacīja:
— Tēt, atrodi kaut ko plānu, ko var ielikt starp sliedi un ķepu. Izmanto kā sviru.
Mareks drudžaini paskatījās apkārt. Nekā. Ne metāla, ne koka. Tad viņš norāva jostu. Veca, bet stingra ādas josta. Iebāza starp ķepu un sliedi. Un sāka vilkt. No visa spēka.
— Nu, turies! Nu, davai! — viņš čukstēja aizelsies.
Suns skatījās. It kā zinātu — šī ir pēdējā iespēja. Mareks vilka ar visu spēku, josta draudēja pārtrūkt. Un pēkšņi…
Turpinājums otrajā lapā
