Es paskatījos pa logu. Ārā atkal bija mitrs un slapjš. Rudenīgie laikapstākļi lika man vēlēties ielīst zem siltas segas ar karsta kakao krūzi. Un fonā ieslēgt kādu seriālu. Bet strādāt ir absolūti nepanesami. Vasara aizlidoja pārāk ātri. Man pat nebija laika aizbraukt pie jūras.
Ak, šis darbs.
Bezgalīgas atskaites, papīri, nesaprotamu dokumentu kalni. Jā, protams, tas viss ir ienesīgi, bet tā es grafikas dizainera darbu neiedomājos. Papildus interjeru vizualizēšanai man bija jāaizpilda arī kādas veidlapas uzņēmumam, jāraksta atskaites par paveikto darbu. Un vienkārši mēģināt to nedarīt. Priekšnieki tevi apēstu dzīvu.
– Uf, – es nopriecājos, pārceļot skatienu uz monitora ekrānu ar milzīgu tabulu.
– Neņirgājies!! – izdzirdējusi manu smago nopūtu un novērsusi skatienu no monitora, Liene paskatījās uz mani. – Tu labāk aizpildi ātrāk un…
– Un es tik un tā ātrāk neaizbraukšu, – es sakodu lūpas.
– Bet būs brīvs laiks. Ja jūs paveiksiet darbu agrāk, jums būs vairāk papildu minūšu.
– Nu, tagad man tās ir, – es nopriecājos.
Liene par manu piezīmi sarauca degunu.
– Nāc, Liene, – ar smaidu sacīja Deniss, sēžot pie blakus esošā galdiņa. – Alise ir radoša personība. Viņai ir vislabākie projekti visā nodaļā. Nav pareizi, ka šāds talants dara ikdienišķu darbu. Tāpēc es esmu par jums, – viņš sveicināja mani ar tējas krūzi.
– Paldies, Deniss, – atbildēju ar smaidu. – Vismaz kāds saprot radītāja neaizsargāto dvēseli, – es mākslinieciski pamāju ar roku.
Deniss nopūtās, tikko savaldīdams smieklus. Savukārt Liene turpināja aukstasinīgi turēties savās rokās.
– Ak, nāciet, jūs abi, – viņa pamāja ar roku. – Tagad Andrejs nāks un….
Pēkšņi durvis atvērās. It kā pēc Lienes pavēles uz sliekšņa stāvēja mūsu priekšnieks – Andrejs.
Augsts, stalts pusmūža vīrietis. Viņš izskatījās ļoti pievilcīgs un iespaidīgs. Vienmēr tērpies dārgā lietišķā uzvalkā. Taču vēl pievilcīgākas bija viņa patīkamās smaržas, pēc kurām daudzas no mūsu meitenēm bija sajūsmā. Izņemot mani, protams.
– Tātad, meitenes,” viņš skaļi teica visai nodaļai. Tad viņš paskatījās uz Denisu un iepleta rokā. – Un vīrieši, protams. Jūs šodien brauksiet mājās agrāk.
– Vau!” – Deniss bija pirmais, kurš iesaucās. – Vai šodien ir brīvdiena?
– Jā. Pēdējā projektā jūsu nodaļai bija vislabākie rezultāti. Turklāt mums izdevās ātri noslēgt pasūtījumu un uzlabot to tā, ka klients mums samaksāja papildus, – priekšnieks paskatījās manā virzienā. – Tāpēc šomēnes jūs saņemsiet prēmiju. Rīt arī jūsu nodaļai ir brīvdiena. Tāpēc kārtīgi atpūtieties pirms nākamā pasūtījuma. Un tu, Alise, – viņš beidzot pagriezās pret mani. – Īpašs paldies jums par ierosināto modernizāciju. Tā ka varbūt nākamgad tu izaugsi līdz nodaļas vadītājai.
– Un vai pēdējā sanāksmē nenolēmāt, ka šī amata nebūs? – Es biju pārsteigts.
– Nu, tad mēs to atkal ieviesīsim, – ar smaidu atbildēja Andrejs. – Vai ko, jūs pretojaties savu priekšnieku lēmumam?
– Nekādā gadījumā, biedrs priekšnieks! – es pajokoju.
Viņš iesmējās.
– Labi, atkāpieties. Bet skaties uz mani, lai rītdien visi būtu svaigi un atpūtušies.
– Kā jūs vēlaties! – pārējie grupas locekļi jokojot piekrita.
Pēc tam Andrejs izgāja pa durvīm, un kolēģi sāka steigšus pakot savas mantas.
– Nu, redziet, – sacīja Liene. – Un, ja es ziņojumu būtu sagatavojusi agrāk, es tagad ar mierīgu sirdi būtu devusies mājās.
– Es jau braucu tur kopā ar viņu, – es pasmaidīju. – Turklāt man tuvojas brīvdiena.
– Ak, jā, mana kāzu gadadiena. Jūs taču esat precējušies jau gadu, vai ne? – Lienepārdomāti sacīja. – Kā jūs to svinēsiet?
– Gadu, – es piekodināju. – Nu, vispār, mēs grasījāmies doties pie viņa vecākiem, – es nedaudz samulsu pie šīs frāzes.
– Jūs taču ar viņiem nesadzīvojat labi, vai ne? – Liene bija pārsteigta. – Kāpēc jūs to darītu?
– Nu, kaut kad ir jāsāk, lai veidotu attiecības, – es paraustīju plecus.
– Nu, tad lai tev paveicas, – Liene pamāja man ar roku. – Deniss, tu brauc?
– Jā, jā. Es esmu ceļā. Pagaidi, Alise. Vai tu visu aizvērsi? – Deniss steidzīgi jautāja.
– Jā, protams.
Tad mani kolēģi izgāja ārā un atstāja mani birojā vienu.
Viņi vienmēr aizgāja kopā, jo bija kaimiņi šajā mājā. Cik man bija zināms, Liene un Deniss pat mācījās vienā klasē. Bija pārsteidzoši, ka viņi joprojām kopā izklaidējās. Lai gan viņiem jau bija savas ģimenes.
Man pašam vēl nesen tādas nebija.
Es apprecējos tikai pirms gada. Mēs iepazināmies pirms pusotra gada, kādā kafejnīcā, bet man šķita, ka es viņu pazīstu visu mūžu.
Mēs ātri pārvācāmies kopā. Mēs sapratām, ka mums ir daudz kopīga. Ka esam, kā saka, uz viena viļņa. Es biju tik laimīga. Es pat iedomāties nevarēju, ka satikšu tādu cilvēku kā viņš.
Es sapakoju savu somu un gatavojos rakstīt vīram, lai pateiktu, ka drīz būšu tur.
– Nē, – es čukstēju, ievietojot viedtālruni somas aizmugurējā kabatā. – Lai tas būtu pārsteigums.
Aizverot biroju, es devos mājās.
Garastāvoklis bija lielisks, neraugoties uz drūmajiem laikapstākļiem. Rīt bija brīvdiena, ko varēju veltīt sev un savam mīļotajam.
Kārlim bija savs uzņēmums, un lielāko daļu laika viņš strādāja attālināti. Tāpēc mūsu kopā pavadītais laiks galvenokārt bija atkarīgs no manis.
Pirms došanās mājās es iegriezos veikalā. Nolēmu ieturēt romantiskas vakariņas. Kāpēc ne? Galu galā rīt bija pilnīgi brīva diena, tāpēc es varēju atpūsties.
Kad beidzot biju pie mūsu dzīvokļa sliekšņa, es sadzirdēju mūziku. Kādu jauku, nomierinošu mūziku.
“Atpūta?” – Es biju nedaudz pārsteigta.
Dīvaini, Kārlis parasti neklausās mūziku fonā. Lielākoties dod priekšroku kaut ko skatīties, lai izlādētos.
Taču vēl vairāk mani pārsteidza tas, ko ieraudzīju, pārkāpjot dzīvokļa slieksni. Mans skatiens uzreiz krita uz sievietes ādas zābakiem. Tie noteikti bija ārzemju. Taču tie šķita pazīstami. Es noteikti tos jau biju kaut kur redzējis.
Kāds bija atnācis? Bet Kārlis neteica, ka mums būs viesi.
Bet tas, kas notika tālāk, mani šokēja.
Sākumā man šķita, ka es kaut ko iedomājos.
Caur nomierinošo un romantisko mūziku es dzirdēju pieklusinātas balsis.
Komplekts lika man sirdij pukstēt. Manā galvā sāka uzpeldēt vissliktākās domas. Nebija nekādas iespējas tās aizdzīt. Gaiss šķita smagāks. Un man sāpēja kakls no bulciņas, kas bija kaklā.
Uz istabu, kas bija atvērta, es gāju uz pirkstu galiņiem, pat nedomādama noņemt kurpes vai virsdrēbes. Kad ieskatījos iekšā, biju apdullināta no redzētā.
Man sāka būt karsti un auksti. Es jutu, ka man kļūst slikti. Man šķita, ka es grasos zaudēt samaņu. Bet es paliku uz kājām.
Uz dīvāna sēdēja mans vīrs ar māsu Martu. Viņi pat vairāk gulēja atspiedušies viens pret otru. Mana māsa bija tikai apakšveļā. Un tad viss sākās..