Kādā jaukā rītā jauns puisis, kam nu jau bija apritējuši 25 gadi, iznāca no pamestas mājas, kurā nedēļu bija nakšņojis, un izstaipījās, ieelpodams silto pavasara gaisu.
– Tāda laime, tāda brīvība! Par ko vēl var sapņot! Ja man būtu vēl kafija un bulciņa, tas būtu lieliski. Bet tas tā nav, un man ir jārūpējas par sevi. Saberzējot rokas, puisis savāca savas mantas un paslēpa tās bēniņos, lai neviens nenozagtu to, kas viņam bija palicis.
Valdos nokļuva uz ielas pirms pāris gadiem. Viņa dzīvē bija melna svītra. Pirms saslima māte, vīrietis strādāja par menedžeri automašīnu tirdzniecības centrā un nopelnīja labu naudu, taču drīz viss mainījās. Valda māte saslima ar vēzi, bet puisis atdeva visu nopelnīto naudu ārstēšanai, taču ar to nepietika. Tad viņš pārdeva dzīvokli un pārcēlās pie mātes uz slimnīcu.
Tur puisis pieskatīja māti, guļot viņai blakus uz krēsla. Ārsti atļāva puisim būt kopā ar viņu. Viņi ieteica Valdim nepārdot dzīvokli, jo ar to nebūs līdzēts. Bet Valdis viņus neklausīja un ticēja brīnumam. Māte bija komā un nevarēja atturēt dēlu no neapdomīgām darbībām, lai gan Valda vietā teju ikviens būtu rīkojies tāpat. Viņš mēģināja glābt māti un samaksāja veselu bagātību, lai tikai viņa atveseļotos.
Diemžēl nekas nepalīdzēja, un sieviete devās mūžībā. Valda bēdām nebija robežu. Viņš bija zaudējis visu: māti, naudu, darbu, mājokli. Viņam vairs nebija nekā.
Kad jaunais vīrietis devās prom ar nelielu maisiņu, kurā bija nelaiķa mātes mantas, slimnīcā visiem viņa palika žēl. Ārsti ieteica viņam pēc iespējas ātrāk censties atgūties no bēdām un iegūt darbu, lai izkļūtu no neapskaužamās situācijas.
Slimnīcas darbinieki un pacienti sametās un iedeva Valdim aploksni ar naudu, bet viņš gāja un nevienu neredzēja un nedzirdēja. Viņi iebāza aploksni puiša kabatā un ar skatienu pavadīja viņu uz izeju. Iznākot ārā, puisis nesaprata, kā dzīvot tālāk, kur iet un ko darīt. Jau pirmajā vakarā viņš piedzērās un aizmiga parkā uz soliņa. Dievs vien zina, kā viņu nenogādāja policijā.
Iezvanījās tālrunis, un Valdis izdzirdēja pazīstama ārsta balsi, kurš lūdza paņemt mātes līķi no slimnīcas morga un apglabāt to, bet, ja viņš nevarot, tad sievieti apglabās par valsts līdzekļiem.
Puisis sajutās it kā viņam būtu iespēris zibens, taču paziņoja, ka visu izdarīs pats. Viņam kabatā bija aploksne ar naudu, bet ar to nepietika. Tad puisis noformēja ātro kredītu. Bēru ceremonija bija skaista. Valdis apglabāja māti baltā zārkā, bet visu kapu nokaisīja ar ziediem.
Bērēs bija tikai Valdis un mācītājs. Jaunietim un viņa mātei nebija radinieku, viņa viena pati audzināja dēlu. Valdis neatstāja kapu trīs dienas. Šķiet, kapsēta ir vieta, kur cilvēkam ir bail atrasties naktī, bet Valdim šī vieta bija visdārgākā. Viņš ļoti mīlēja savu māti un nevarēja samierināties ar viņas nāvi. Pagāja gadi, Valdis nakšņoja pamestās mājās un patversmēs. Viņš nevarēja atrast darbu, nevarēja atsākt normālu dzīvi.
– Tātad, šodien ir piektdiena, kas nozīmē, ka jādodas uz mammas kapu. Valdim patika pavadīt laiku kopā ar māti. Viņš runāja ar viņu un mēģināja iztēloties, ka atnācis pie viņas ciemos. Tad viņa dvēsele tik ļoti nesāpēja.
– Jānopērk atkritumu maisi, ziedi un jābeidz runāt pašam ar sevi, nosprieda puisis un turpināja kapa uzkopšanu.
Pēkšņi Valdis aiz muguras dzirdēja klusas sievietes raudas. Viņš apstājās un paskatījās apkārt, bet nevienu neredzēja. Nodomājis, ka tā ir viņa iztēle, Valdis nolēma turpināt darbu.
Taču tad raudāšana kļuva skaļāka un izteiktāka. Viņš pagriezās un ieraudzīja neticamu ainu – netālu, blakus svaigam kapam, jauna sieviete bija nometusies ceļos un raudāja.
Valdis bija šokēts un nespēja noticēt savām acīm. Viņš jau daudzus gadus bija apmeklējis šo kapsētu, bet neko tādu nebija redzējis. Vienā brīdī sieviete saķēra galvu un sastinga. Puisis bija nobijies, viņam šķita, ka viņai palicis slikti. Valdis nokratīja zemi no ceļiem, novilka cimdus un devās pie svešinieces.
– Piedodiet, jaunkundz, jums viss kārtībā? Valdis klusi jautāja, cenšoties viņu nenobiedēt.
– Ai, bet kas jūs esat? Atvainojiet, es droši vien jūs iztraucēju? Es uzvedīšos klusāk, jauniete steidzīgi teica, slaukot asaras.
– Māra? Tā esi tu? Valdis nespēja noticēt savām acīm.