Vera un viņas meita īrēja dzīvokli vecas divstāvu mājas pirmajā stāvā. Ziemā tur bija auksts, abām bija jāguļ vilnas zeķēs. Meita Nellija nereti saaukstējās. Vera meklēja darbu, lai varētu ilgāk būt kopā ar meitu, un nesen viņai piedāvāja strādāt par kādas večiņas aprūpētāju.
Vera bija gatava uzņemties jebkuru darbu. Viņa zināja, ka veciem cilvēkiem jāmaina gan autiņbiksītes, gan jātīra dzīvoklis un jāveic daudzi citi ne īpaši patīkami darbi. Nellijas tēvs Verai nepalīdzēja. Abi jaunībā iemīlējās viens otrā, bet kopdzīve bija īslaicīga.
Vīrietis, uzzinot, ka Verai būs bērns, pazuda no apvāršņa. Sievietes devīze tagad bija: man pašai ar visu jātiek galā. Viņai nebija ne izglītības, ne paziņu, kas varētu palīdzēt. Viņa strādāja zemi atalgotu darbu – te par apkopēju, te trauku mazgātāju, bet tagad par aprūpētāju vecai kundzei.
Marta dzīvoja viena divistabu dzīvoklī, bet aprūpētāju darbā nolīga viņas dēls Viktors. Viņš pastāvīgi devās komandējumos, bet viņa sieva nevēlējās palīdzēt vīramātei, izvairījās no tā visos iespējamos veidos. Viktors nepieprasīja, lai sieva uzņemtos rūpes par viņa sirmo māti, tāpēc noalgoja aprūpētāju.
Marta pārvietojās ar grūtībām, izmantojot staiguli, bet visbiežāk viņa gulēja, tāpēc Verai bija jārūpējas par viņu kā par gulošu slimnieci. Kopā ar Viktoru Marta izveidoja ērtu palīgierīci, lai vecā sieviete gultā varētu piecelties sēdus un izkāpt no gultas.
Vera nesmādēja nevienu darbu. Viņa tīrīja mājokli, vārīja putru un veica citus sadzīves darbus. Viktors viņai maksāja katru nedēļu, taču atalgojums bija diezgan pieticīgs. Marta joprojām klusēja, skatoties uz gādīgo jauno sievieti. Beigās abas sadraudzējās. Vera vecenītei lasīja priekšā grāmatas un pēc tam lūdza, lai Viktors mātei nopērk audiogrāmatas.
Marta bija pateicīga Verai. Viņa klausījās grāmatas, skatījās televizoru, dzīvoklis bija tīrs, virtuvē patīkami smaržoja, gultas veļa tika regulāri nomainīta. Nevarīgā kundze kļuva mundrāka un pat sāka aktīvāk staigāt, un viss, kā viņa teica, bija pateicoties Veročkai.
Marta zināja, ka Verai ir meita, un teica – atved viņu šurp. Martai nebija savu mazbērnu. Dēla sieva rūpējās par savu figūru, mīlēja ceļot un viņai nebija laika bērniem. Vera atveda pie vecās kundzes četrus gadus veco Nelliju. Turpmāk pie Martas māte un meita devās kopā.
Sirmā māmuļa iemīlēja Nelliju un sauca viņu par mazmeitu. Viktors vispār pārtrauca apmeklēt māti, jo viņa mudināja dēlu nodarboties ar savām lietām, sakot, ka viņai viss ir kārtībā.
Reiz Marta teica:
– Veročka, tu man esi kļuvusi tuva, tu un tava meita. Man ir māja ciematā, tā ir laba, stipra māja, manam dēlam tā nav vajadzīga, vēl jo mazāk viņa sievai, es gribu to norakstīt tev.
Vera nepiekrita.
– Nu ko jūs, Martas kundze, man pietiek ar naudu, ko maksā jūsu dēls.
– Pagaidi, Veročka, aizbrauc ar Nelliju tur padzīvot vasarā, paskaties, un tad es aizpildīšu dokumentus, pauda Marta.
– Kā tad mēs brauksim, bet ko jūs? neizpratnē bija Vera.
– Dēls mani sarūpēja sanatoriju uz mēnesi, tāpēc tiksimies pēc tam, paskaidroja večiņa.
Vera un Nellija devās uz ciematu, tas nebija tālu no pilsētas. Māja patiešām bija stipra un kopta, neskatoties uz to, ka tur neviens nedzīvoja. Miteklī pat bija krāna ūdens un kanalizācija. Vera staigāja pa māju un neticēja savām acīm. Vai tiešām nevienam tāda māja nav vajadzīga? Droši vien Viktors un viņa sieva vienkārši nezina par Martas lēmumu.
Viņa nodomāja, ka būs jāatsakās no šādas dāvanas, pretējā gadījumā viņa vēlāk nevarēs atkauties no Martas radiniekiem. Vera bija miermīlīga un godprātīga sieviete.
Lasi vēl: 5 zodiaka zīmes, kuras nepametīs veiksme oktobra otrajā pusē un tā sāksies jau pavisam drīz
Bet notika daudzas labas lietas, ka Vera sāka dzīvot Martas mājā. Piemēram, viņai bija labs miegs. Bet dārzā sieviete iestādīja gurķus. Mājā bija arī gāze. Nellija jutās lieliski, pavadīdama laiku svaigā gaisā, basām kājām skraidot pa dārzu. Māte un meita kopā devās uz upi. Cik labi būtu, ja vienmēr dzīvot varētu šādi, Vera nodomāja.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā