Kādu nakti Vera tomēr nevarēja aizmigt, jo domāja par Martu. Kāds viņai dīvains liktenis! It kā visa kā ir gana – jauks dzīvoklis, jauka māja, labs dēls. Bet vecumdienās večīņa tā īsti nevienam nebija vajadzīga. Vera pusi nakts grozījās no vieniem sāniem uz otriem, miegs joprojām nenāca.
Tad sieviete aizgāja uz virtuvi padzerties, paklupa tumsā un atsitās pret skapja stūri – tas sasvērās un nogāzās. Labi, ka Nellija nepamodās. Vera ieslēdza gaismu un sāka kustināt skapi, tas bija smags. Viņa izvilka no tā grāmatas, papīrus un pāris vecus palagus, nobīdīja no sienas, lai būtu vieglāk uzcelt augšā, un pēkšņi ieraudzīja kaut ko piestiprinātu pie skapja aizmugurējās sienas.
Pie skapja sienas bija pienaglots maisiņš. Vera to noņēma no sienas un atvēra – tur bija dažādas veclaicīgas metāla rotaslietas, spīdīgi akmentiņi un monētas.
Droši vien sendienu bižutērija, nosprieda sieviete un ielika maisiņu skapī, novietoja mēbeli savā vietā, salika mantas atpakaļ pa plauktiņiem, bet par maisiņu aizmirsa. Pagāja mēnesis un bija jāatgriežas pilsētā. Bet tad Martas kundze Verai pa telefonu teica, ka jūtoties labāk un dēls viņu atvedīšot uz lauku māju, kur viņa iecerējusi palikt līdz vasaras beigām.
Cik labi, Vera nodomāja. Marta ieradās, dēls mātei atveda daudz pārtikas un citas nepieciešamās lietas. Mātei viņš iekārtoja atsevišķu istabu. Verai šķita, ka Viktors skatās uz viņu šķībi. Vai tiešām māte viņam kaut ko bija pateikusi? Jaunā sieviete bija nedaudz nobijusies, taču uzreiz atmeta šo domu. Viņai šeit patika, viņa negribēja domāt neko sliktu.
Dienas paskrēja nemanot. Laiks bija labs, bet dārzā abas sievietes jau novāca nelielu dārzeņu ražu. Viktors pārskaitīja pietiekami daudz naudas, lai pietiktu visām trim iemītniecēm. Savukārt Marta priecājās, skatoties uz Nelliju.
– Tu esi mana mazmeita, visi mani īpašumi reiz būs tavi, reiz izdzirdēja Vera. Tad viņa atcerējās par maisiņu, ko atrada aiz skapja.
– Martas kundze, es šeit nejauši uzgāju maisiņu ar rotaslietām, teica Vera un redzēja, ka Marta pēkšņi nodreb.
– Tas nevar būt, ātri atnes šurp, mēs šo maisiņu visur meklējām, bet neatradām, vecā sieviete iesaucās. Trīcošām rokām viņa aptaustīja rotaslietas.
– Beidzot esat atradušās, manas dārgās, viņa murmināja.
– Vera, kāds tu esi malacis, mēs ar vīru maisiņu meklējām gandrīz gadu, tad nolēmām, ka mana vecmāmiņa ir kaut ko saputrojusi un šo dārgumu šajā mājā nav, emocionāli stāstīja Marta.
Izrādījās, tās bija Martas ģimenes antīkās rotaslietas, kas saglabājušās no seniem laikiem. Nevienam nebija ne jausmas, kā tās nonāca pienaglotā maisiņā pie skapja aizmugurējās sienas. Skapis bija smags, pilns ar smagām mantām, un to nebija iespējams pabīdīt.
– Kā gan tu spēji skapi pabīdīt? brīnījās Martas kundze.
– Naktī es skapim nejauši uzskrēju virsū un tas nogāzās, stāstīja Vera.
Marta pārsteigta paskatījās uz Veru.
– Tas ir liktenis, tāpēc es padalīšos ar tevi.
– Kas tās ir par lietām, Martas kundze? vaicāja Vera
Tās ir senas rotaslietas, īsti dārgakmeņi un zelts – tie ir dārgi. Tikai nesteidzies, pārdod vispirms vienu lietu un naudas pietiks ilgam laikam, pauda Martas tante.
Vera viņai nenoticēja, viņai šķita, ka vecā dāma to visu ir izdomājusi. Bet tad, kad sieviete ar meitu atgriezās pilsētā, viņa tomēr paņēma vienu gredzenu un aiznesa to novērtēt. Milzīgā summa, kādu paziņoja novērtētājs, viņu pārsteidza. Tad Vera Martas kundzei sacīja, ka neņemšot tik dārgas lietas, jo viņai taču ir miesīgs dēls, kas būtu pelnījis saņemt mantojumu.
Bet Marta nepiekāpās.
– Ņem šīs dārglietas. Nopērc sev dzīvokli, arī māja ciematā būs tava, tikai ar vienu nosacījumu – nepamet mani, tu man jau esi kā ģimene, lūdza Marta.
Protams, ka Vera nepameta veco sievieti un kopā ar meitu rūpējās par viņu līdz pat mūža galam.
Dažkārt jābūt tikai vienkāršai aprūpētājai, lai tava dzīve kļūtu vienkārši brīnišķīga. Šeit vietā teiciens – gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams.
Bet kā tev patika šis aizkustinošais stāsts? Priecāsimies, ja dalīsies savās pārdomās raksta komentāros!