Ir nodzīvota vairāk nekā puse dzīves. Es uzmanīgi vēroju, kā un ko dzīvo kaimiņi, radinieki, draugi, kolēģi. Kurš dzīvo labi un kāpēc? Kurš dzīvo slikti un kāpēc?
Es skaidri redzu: tur, kur viss ir slikti un bezcerīgi, ir daudz “lēta dzīves aizpildīšanas”: ēdiens, seriāli, datorspēles, nebeidzami pirkumi sīkumiem, sociālie tīkli, telefona sarunas 3 stundu garumā (pārrunājot paziņas vai sižetu seriālā).
Karjeras izaugsme 20 gadus nenotiek, cilvēks “neaug” profesionāli. Attiecības ir sarežģītas, līdzatkarīgas. Mājoklis ir tāds, kādu saņēma no vecmāmiņas mantojumā. Ienākumi “pietiek, lai paēstu”. Izskats +10 gadi līdz skaitlim pasē.
Veselība, sporta zāle, pašattīstība, par kuru mīlestība kliedz no katra gludekļa – tas viss neietilpst šīs dzīves rāmjos.
Pārgājieni? Vingrošanas nodarbības ar bērniem? Skaistumkopšana? Dārgi vai nav laika.
Ir pagājuši tie laiki, kad “Galvenais ir strādāt. Viss notiks!” Tagad tiem, kas strādā vairāk par citiem, ir vismazāk labuma.
Deviņdesmitajos gados cilvēki strādāja, lai dzīvotu kā viņu vecāki astoņdesmitajos gados: savs dzīvoklis, vasarnīca, jūra.
Tagad jaunieši strādā, lai dzīvotu tā, kā mēs dzīvojām no 2005. līdz 2010. gadam. Tas ir tā, it kā mēs visu laiku dotos atpakaļ. Mēs skrienam pakaļ saviem burkāniem. Šajā dzīšanās pēc materiālām lietām reti kuram cilvēkam atliek laiks sirdij un dvēselei. Nauda ir saraksta augšgalā…. Kolosāla iedzīvotāju noslāņošanās.
Un ko darīt?
Tikai pielāgoties, mainīties, mēģināt.
Es neredzu citu izeju.
Kā saka, ja vēlaties dzīvot citādi, pārtrauciet darīt to, ko darāt katru dienu.
“Sējiet ieradumu un pļaujiet raksturu, sējiet raksturu un pļaujiet likteni.”
Tātad, kas jums ir jāmaina?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
