“Iedomāsimies, ka Džeks atrodas ūdenī, kura temperatūra ir -2 grādi, kā rezultātā smadzenes lēnām sāk atmirt. Ir izskanējis ieteikums novilkt Rozas glābšanas vesti, papeldēt zem durvīm un piestiprināt to pie koka, lai tas turētos uz ūdens virsmas. Lai to izdarītu, paietu kādas 5-10 minūtes, bet līdz tam laikam, kamēr viss būtu izdarīts, jūs būtu jau miruši. Tas nebūtu nostrādājis,” tā mums stāsta pats Džeims Kamerons.
Pēcāk Kamerons ar nelielu smīnu atzinās, ka viņiem vienkārši vajadzēja paņemt mazāku koka gabalu, tad nebūtu bijusi visa šī ažiotāža.
Savā ziņā Kameronam ir taisnība – ja Džeks būtu mēģinājis piestiprināt glābšanas vesti koka durvju apakšai, visticamākais, ka ievērojami samazinātos iespēja, ka būtu izglābušies viņi abi.
Taču patiesais iemesls ir daudz banālāks, nekā daudzi jau ir iztēlojušies. Lieta tāda, ka “Titāniks” ir mākslinieciska filma, kuras mērķis ir sniegt skatītājam noteiktu domu un radīt noteiktas emocijas. Tās pienākums nav parādīt, kā būtu noticis reālajā dzīvē.
“Skatieties, viss ir pavisam vienkārši. Jūs lasāt 147. scenārija lapaspusi un tur ir rakstīts: Džeks palaiž vaļā durvis un sniedz vietu Rozai, lai viņa varētu izdzīvot. Viss ir pavisam vienkārši. Varat turpināt veikt savus eksperimentus,” tāda ir oficiālā Džeimsa Kamerona versija.
“Šī filma ir par nāvi un šķiršanos. Galvenajam varonim vajadzēja mirt. Nav svarīgi, vai viņam virsū būtu uzkritis lielais kuģa skurstenis, vai arī viss notiktu tā, kā tika rādīts filmā. Ja viņš būtu palicis dzīvs, tad visam iecerētajam nebūtu bijusi nekāda jēga,” skaidro Kamerons.
Un jūs piekrītat režisora uzskatiem?